Strīds starp Irāku un Kuveitu sākās 1990. g., kas vēlāk pārauga militārā konfliktā. Strīda iemesls bija Kuveitas slīpās urbšanas darbi Rumaila naftas laukā un Kuveitas naftas pārprodukcija, kas neatbilda OPEC noteiktajiem limitiem. Tā rezultātā naftas cena krietni pazeminājās. Principā Sadams Huseins gribēja sodīt Al Sabahas ģimeni par vienošanās ignorēšanu. Iespējams, ka Kuveitas naftas lauku aizdedzināšana tika uzskatīts par veidu, kā Irākai iegūt militārās priekšrocības, jo intensīvie dūmi neļautu Koalīcijas spēkiem veikt gaisa uzbrukumus, kā arī traucētu novērošanu ar spiegu satelītiem.
Koalīcijas uzbrukuma dēļ Irākas armija bija spiesta atkāpties no Kuveitas un tā aizdzedzināja naftas ieguves vietas. Pirmais ugunsgrēks tika konstatēts 1991. g. 8. februārī. Ugunsgrēku skaits 22.-24. februārī krasi palielinājās sākoties sauszemes spēku uzbrukumam. Kopumā tika aizdedzināti 610 naftas urbumi un daudzi "naftas dīķi". Nekontrolēta degšana turpinājās lidz aprīlim, kad sākās dzēšanas darbi. Pēdējais degošais naftas urbums tika nodzēsts 1991. g. 6. novembrī.
Ja Kuveitas naftas un gāzes urbumi netiktu dzēsti, pēc dažādiem aprēķiniem, vajadzētu 2-5 gadus, lai tie izdegtu un nodzistu. Šajā laikā tiktu zaudēts milzīgs naftas apjoms, bet degšanas rezultātā radušies dūmi varētu radīt kodolziemai līdzīgu efektu, bloķējot saules gaismu. Tika uzskatīts, ka dūmi varētu atkārtot 1816. g. klimatiskos apstākļus, kas ir pazīstams kā gads bez vasaras Tambora vulkāna izvirduma dēļ. Nekas no minētā nepiepildījās un nelielas klimata izmaiņas tika novērotas tikai Persijas līča valstīs.
To, kā notika dzēšanas darbi, ir iemūžinājis brazīliešu fotogrāfs Sebastião Salgado. Attēli ir ļoti uzmācīgi, tie iespiedīsies atmiņā uz ilgu laiku, jo tie piespiež pievērst uzmanību un uzdod sev daudzus neērtus jautājumus.
