Fīrera lielākā zemūdene ir piekrauta ar Vācijas jaunākajiem superieročiem, kam jāpalīdz japāņiem kaujās ar ASV armiju. Tajā pašā laikā slēpnī pie Norvēģijas krastiem britu zemūdene gaida vāciešus un sagatavo kaujai savas torpēdas. Būs pasaulē pirmā zemūdeņu divkauja.
Ziemeļvācijas pilsētas Ķīles ostas teritorijā 1944. gada 4. decembrī iebrauc kravas mašīnu kolonna. Vislielākajā slepenībā karavīri vācu zemūdenē U-864 iekrauj vairākus simtus koka kastu. Šajās kastēs atrodas nacistiskās Vācijas jaunāko brīnumieroču prototipu konstrukciju rasējumi un detaļas. Tur ir, piemēram, pasaulē pirmā reaktīvā iznīcinātāja Messerschmitt Me 262, kā arī kompānijas Siemens izgatavoto radara iekārtu akustisko torpēdu rasējumi. Vēl karavīri zemūdenē iekrauj aptuveni 65 tonnas dzīvsudraba. Tas paredzēts japāņu bumbu detonatoru ražošanai. Viss pasākums nodēvēts par operāciju Cēzars. Zemūdenes komandieris Rals Reimers Volframs saņem nepārprotamu pavēli: par katru cenu kravu nogādāt japāņiem.
Karš turpinās jau piecus gadus, un agrāk tik veiksmīgais vācu karaspēks visās frontēs atkāpjas. Izmisīgi cīnās arī Vācijas sabiedrotā Japāna. Abās valstīm tagad var palīdzēt tikai brīnums. Sabiedrotie pilnībā valda jūrās kopš 1943. gada gandrīz nevienam vācu kuģim nav izdevies tikt līdz Japānai. Taču Hitlers negrasās padoties. Viņš ir pārliecināts, ka Japāna var atgūt pārsvaru gaisā virs Klusā okeāna un tādā gadījumā ASV būtu spiestas atsaukt ievērojamus spēkus no karalauka Eiropā. Tad Vācija gūtu atelpu, kas tik ļoti vajadzīga nogurušajai vācu armijai. Lai šo plānu īstenotu, Japānai jāsaņem tehniskā palīdzība no Vācijas.
Komandierim maza pieredze.
U-864 atstāj Ķīles ostu 1944. gada 5. decembra rītā. Zemūdenē ir 73 cilvēki – apkalpe, kā arī vācu un japāņu inženieri, kam jāpalīdz ieroču ražošanai Japānā. Komandiersi Ralfs Reimers Volframs dodas uz ziemeļiem. Priekšā ir 24000 kilometru garš un bīstams brauciens līdz Penangai Malaizijā, kur vērīgā krava jānodod japāņiem. Volframam ir 32, taču viņa pieredze zemūdenes komandiera amatā ir pavisam niecīga, turklāt viņš nav piedalījies kaujās. Visi pieredzējušie vācu zemūdeņu komandieri jau sen ir krituši nežēlīgās jūras kaujās, un agrāk tik bīstamie zemūdens vilki nu paši kļuvuši par medījumu. Volframs zina, ka Ziemeļjūrā valda Lielbritānijas kuģi un lidmašīnas. Taču viņam nav citas izejas, kā vien nepamanītam izlavīties cauri ienaidnieka līnijām.
Vācu komandieris nenojauš, ka britu armijnieki jau zina par viņam doto uzdevumu. Kopš kara sākuma vācieši savu radiosakaru šifrēšanai lieto šifrēšanas mašīnu Enigma. Taču britiem jau 1941. gadā izdevies iegūt Enigmu, un kopš tā laika viņi pārtver vācu slepenos ziņojumus. Tāpēc briti zina, ka Volframa komandētā zemūdene ir devusies ceļā, turklāt viņiem nav noslēpums pat japāņu inženieru uzvārdi, kuri arī ir vācu zemūdenē. Briti ir gatavi par katru cenu sagraut Hitlera cerības uz operācijas Cēzars sekmīgu iznākumu.
U-864 spiesta iegriezties ostā.
Jebkurā brīdī var parādīties britu lidmašīnas, tāpēc U-864 augām dienām brauc zem ūdens. Pēc vairāku dienu ilga brauciena vācieši sasniedz Norvēģijas krastus. Tā kā vācieši ir okupējuši šo valsti, Volframs var atviegloti uzelpot. Pagaidām viņu ceļā ir pavadījusi veiksme un ienaidnieks nemaz nav redzēts. Taču 29. decembrī notiek nelaime. Volframs nepareizi novērtē jūras dziļumu, un zemūdens ķīlis skar jūras dibenu. Zemūdene ir spiesta doties uz doku Bergenē lai noskaidrotu vai nav gūti nopietni bojājumi. Volframs to pa radio paziņo Vācijas armijas virspavēlniecībai. Pēc dažām dienām U-864 ierodas zemūdeņu bunkurā Bruno Bergenē, kur tehniķi uzsāk rūpīgu pārbaudi.
Arī briti ir pārtvēruši Volframa ziņojumu, un pēc pāris stundām ir klāt bumbvedēji. Apmēram 30 Lacaster bumbvedēji mērķtiecīgi uzlido bunkuram, kur U-864 stāv dokā. Bunkuram ir sešu metru biezs dzelzsbetona jumts, taču britiem ir speciālas, gandrīz sešas tonnas smagas bumbas bunkuru graušanai. Trīs no šīm bumbām bunkuram nodara lielus postījumus. Kā par brīnumu U-864 paliek gandrīz neskarta, tomēr zemūdenei vajadzīgs lielāks remonts. Tikmēr briti gatavo nākamo operāciju.
Jaunam britam jānogremdē vācieši.
Džeimss Londerss ir Lielbritānijas armijas zemūdenes Venturer komandieris. Londersam ir tikai 24 gadi, bet viņu uzskata par vienu no vislabākajiem britu zemūdeņu komandieriem.. Ar 740 tonnu smago Venturer viņš kopā ar apkalpi Ziemeļjūrā un Atlantijas okeāna ziemeļu daļā nogremdējis 13 ienaidnieka kuģus. Turklāt Londerss ir viens no nedaudzajiem zemūdeņu komandieriem, kuram izdevies torpedēt citu zemūdeni. Viņš bija pamanījis ienaidnieka zemūdeni, kas iznirusi, lai meklētu kādu no daudzajiem ASV kravas kuģiem, kuri veda palīdzības kravas grūtībās nonākušajai Lielbritānijai. Toreiz Londerss izšāva torpēdu, pirms vācu zemūdene paguva aizbēgt. Taču drīz vien viņam būs iespēja pārspēt šo sasniegumu un tādējādi izpelnīties vēl lielāku godu.
Britu admiralitāte pavēl Londers doties uz Norvēģiju, precīzāk uz Fedjes alu Bergenes tuvumā. Te Lodndersam jāsagaida U-864 un jāgādā, lai tā nesasniegtu savu mērķi. Pēc trim dienām zemūdene jau atrodas pie Norvēģijas krastiem un nepacietīgi gaida, kad parādīsies U-864. 5. februārī no britu admiralitātes pienāk rīkojums – ieņemt pozīciju Hellisejas bākas Fedjes dienvidos krasta tuvumā. Tobŗid U-864 gandrīz mēnesi ir pavadījusi dokā un gatava turpināt tālo ceļu.
6. februārī U-864 no Bergenes dodas dziļos fjordos un tālāk garām Venturer, bet briti vācu zemūdeni nepamana. Londerss saprot, ka vācieši ir aizlavījušies garām, turklāt U-864 var būt jebkur – milzīgajā, vairākus tūkstošus kvadrātkilometru teritorijā.
Londerss apsver domu meklēt vācu zemūdeni ar hidrolokatoru, kas raida ūdenī skaņas vilni. Kad skaņa sastop kādu priekšmetu, piemēram, zemūdeni tā atgriežas kā atbalss. Uztvērējs konstatē, cik ;ātri un no kurienes atbalss atgriezusies. Taču arī vācieši var izdzirdēt britu skaņas signālu, un tad vācu komandierim būs skaidrs, ka viņu izseko. Alternatīva ir abu hidrofonu ieslēgšana, lai ar tiem mēģinātu saklausīt U-864 dzenskrūves un dzinēja skaņas. Hidrofoni ir daudz neprecīzāki par hidrolokatoru, taču Londerss nevēlas riskēt un atklāt savu atrašanās vietu. Viņš nolemj izmantot hidrofonus. Venturer komandieris joprojām nav īsti drošs, vai vācu zemūdene tiešām aizlavījusies garām un izgājusi Atlantijas okeānā. Londersam nav citas izejas kā vien palikt uz vietas un saklausīt savu medījumu.
U-864 atkal piemeklē nelaime.
Tikmēr Volframs ar U-864 ticis labu gabalu tuvāk Atlantijas okeānam, bet zemūdeni piemeklē jauna nelaime. 8. februāra rītā pulksten 5.20 sabojājas viens no dzinējiem. Skaidrs, ka atklātā jūrā salabot to nav iespējams. Volframs dod rīkojumu uzņemt kursu uz Bergeni un nosūta ziņojumu pavēlniecībai, kas dažas stundas vēlāk atbild, ka pēc divām dienām Hellisejas bākas tuvumā pie Fedjes dienvidu krasta zemūdeni sagaidīs eskorta kuģis. Volframs dodas atpakaļ.
Zemūdenē Venturer hidrofonu operators pulksten 9.23 pēkšņi ūdenī izdzird skaļu skaņu un par to nekavējoties ziņo dežūrējošajam virsniekam Džonam Vatsonam. Izklausās, it kā zvejnieku kuteris darbinātu dzinēju, bet tuvumā neviena kutera nav. U-864 komandieris uztraucas par troksni, ko rada zemūdene, jo viņš zina, kas jebkurš troksnis ūdenī var būt liktenīgs. Taču dzinēja bojājuma dēļ nav citas izejas, kaa vien turpināt ceļu. Viņš paceļ periskopu, lai meklētu naidniekus vai eskorta kuģi. Ar to vācu komandieris sevi atklāj britiem, jo ari tie nejauši tieši tobrīd paceļ savu periskopu. Londerss viļņos ierauga vācu zemūdenes tievo periskopi.
Mums pār muguru pārskrēja aukstas tirpas – viņu varēja mūs nogremdēt tieši tāpat kā mēs viņus. Svarīga bija tika viena lieta – kurš pirmais kļūdīsies, vēlāk BBC reportieriem skaidroja torpēdists Harijs Plammers un Džons Vatsons. Medības bija sākušās.
Briti izseko vāciešus.
Visai Venturer apkalpei pavēl ievērot klusumu. Londerss un Vatsons ciešāk piespiež pie ausīm hidrofona austiņas, aiztur elpu un saspringti tver katru skaņu ārpus zemūdenes. Cerējām, ka viņi iznirs, un ta mēs viņus varētu iznīcināt, atcerējās Džons Vatsons. Komandieris Londerss klusi seko U-864, ieturot paralēlu kursu. Viņš zina, ka vācu zemūdenei ir seši torpēdu aparāti, kamēr viņam – četri. Turklāt divi no U-864 torpēdu aparātiem atrodas pakaļgalā un ir vērsti uz aizmuguri. Tāpēc Londerss neriskē atrasties aiz vācu zemūdenes brīdī, kad tās komandieris pēkšņi sapratīs, ka tiek vajāts.
Apmēram pēc pusstundu ilgas sekošanas vācu zemūdenei, briti saprot, ka U-864 pārvietojas pa sarežģītu līkloču kursu. Acīmredzot vācu komandierim ir aizdomas, ka viņam varētu uzglūnēt ienaidnieka zemūdene. Briti arī redz, ka periodiski tiek pacelts vācu periskops, lai izlūkotu, vai tuvumā nav ienaidnieka kuģu.
Katru reizi, kad mēs redzējām viņu periskopu, bija risks, ka viņi ieraudzīs mūsējo, stāstīja Džons Vatsons.
Venturer jau 2 stundas seko U-864, un komandieris Londerss beidzot saprot, ka vācieši pat nedomā iznirt. Līdz šim vēl neviens nav mēģinājis torpedēt ienirušu zemūdeni, taču ilgāk nogaidīt vairs nevar. Vācu zemūdene jebkurā brīdī var britus atklāt, un tad mednieks ātri kļūs par medījumu.
Britu komandieris drudžaini veic aprēķinus. Pamatojoties uz vācu zemūdenes dzenskrūvju skaņu un regulāro periskopa pacelšanu, viņam izdodas aprēķināt vācu kustības modeli. Viņš nolemj riskēt un šaut no visiem četriem torpēdu aparātiem uz vietu, kur, pēc aprēķiniem vajadzētu būt vācu zemūdenei, kad šo vietu sasniegs torpēdas.
Londerss dodas uzbrukumā.
9. februārī, pulksten 12.12 Venturer ieņem uzbrukuma pozīciju, pēc dažām sekundēm atskan komandiera Lonersa pavēle: Izšaut pirmo numuru!
Pirmā torpēda aiztrauc ūdenī ar četrdesmit mezglu ātrumu, tās dzenskrūve gaudo kā sirēna. U-864 ir 2000 metru attālumā no Venturer, un torpēdai jāsasniedz mērķis aptuveno pēc pusotras minūtes, tieši pēc 17.5 sekundēm Londerss izšauj nākamo torpēdu.
Zemūdenes U-864 komandieris Volframs saprot, ka piepildās viņa vissliktākās nojautas, jo hidrofona operators ziņo: ūdenī dzirdams torpēdu dzenskrūvju troksnis. Viņam ir tikai viena iespēja. Komandieris pavēl U-864 doties tieši pretī torpēdām, lai zemūdene tām būtu pēc iespējas mazāks mērķis. Viņš cer, ka torpēdas aiztrauksies garām zemūdeni un 73 cilvēkiem, kas tajā atrodas. Hidrofonu operators klausās, kā nāvi nesošās torpēdas ātri tuvojas, bet tikmēr izmēros lielā zemūdene bezgalīgi lēni veic pagriezienu. Zemūdenē visi zina, ka pēc dažām sekundēm izšķirsies viņu liktenis.
Tad vācu hidrofonu operators ziņo, ka izšauta trešā torpēda. Tūliņ pēc tam otrā torpēda ir klāt. Tā netrāpa. Vienlaikus Londerss izšauj savu ceturto torpēdu un tūliņ pēc tam liek savai ienirt līdz pašam dibenam, lai tur klusi nogaidītu. Ja U-864 pāries pretuzbrukumā, britu zemūdene nepagūs no jauna pielādēt savus torpēdu aparātus, tādēļ tai jāslēpjas. Ja neviena, no torpēdām netrāpīs, tad pati Venturer kļūs par medījumu. Sasprindzinājums ir milzīgs.
Pulksten 9.13 U-864 dzird kā tiek izšauta ceturtā torpēda. Izmisīgi mēģinot glābt savu apkalpi, komandieris pavēl ienirt dziļāk. Tā viņš izšķir U864 likteni. Londerss ir paredzējis tieši tādu manevru un attiecīgi notēmējis ceturto, pēdējo torpēdu. Britu torpēda trāpa U-864 vidusdaļā.
Sprādziens ir tik spēcīgs, ka pāršķeļ zemūdeni uz pusēm un abas daļas izmet virs ūdens. Divpadsmit gadus vecais Kristofers Karlsons tobrīd stāv Fedjas salas krastā un kļūs par vienīgo asiņainās zemūdens kaujas liecinieku:
Atskanēja sprādziens un debesīs uzšāvās ūdens stabs. Un pēc tam zemūdene mierīgi un klusi nogrima. Pulksten 9.14 Londerss ieraksta kuģa žurnālā: Spalgs, skaļš sprādziens, kam seko plīstoša metāla skaņas.
73 Vācieši un japāņi zaudē dzīvību.
Hitlera pēdējie noslēpumi līdz ar 73 vāciešiem un japāņiem nogrimst dzelmē. Neviens nepaliek dzīvs. Iedomājieties sērkociņu kastīti, ko saspiež plaukstās - tas pats notiek ar grimstošu kuģi. Tas salūst gabalos. Stāstīja Harijs Plammers, kurš arī dienēja uz brit zemūdenes Venturer. Dzirdot torpēdas sprādzienu, Plammers un viņa biedri saprot, ka ir uzvarējuši vienā no unikālākajām Otrā pasaules kara divkaujām. Ne agrāk, ne arī pēc tam nevienai zemūdenei nav izdevies torpedēt citu ienirušu zemūdeni. Bet tajā mirklī es arī apzinājos, ka otrās zemūdenes jūrnieki iet bojā. Un mēs nodomājām - nabaga puiši.... Ziņa par U-864 bojāeju tika vairoja Hitlera apņēmību. Viņš cerēja, ka Japānu, izmantojot vācu brīnumieročus, liks amerikāņu karaspēkam Eiropā atkāpties. Viņš vienkārši atteicās atzīt faktu, ka gan Trešais reihs, gan Uzlecošās saules impērija ir jau zaudējušas karu., Taču fīrers mēģināja vēlreiz...
Vēl viens mēģinājums.
195. gada martā uz Japānu devās zemūdene U-234. Tā veda desmitiem tonnu vismodernāko vācu ieroču. Divus mēnešus pēc U-234 izbraukšanas Vācijas kapitulēja un zemūdene saņēma pavēli iebraukt tuvējā ostā un tur padoties. Vācu komandieris devās uz Portsmutu ASV, lai gan Japānas valdība jau bija samaksājusi par kravu, kas tādējādi bija Japānas īpašums. Zemūdenē bija 2 japāņu virsnieki, un viņi nevēlējās pēc kapitulācijas nonākt ienaidnieka varā. Abi izdarīja pašnāvību. Zemūdenē U-234 bija vairāk nekā 500 kg urāna oksīda, kas nepieciešams atombumbu izgatavošanai. Pēc trīsarpus mēnešiem, kad amerikāņu lidmašīnas, pirmoreiz pasaules vēsturē izmantojot masu iznīcināšanas ieročus, uzmeta atombumbas un Hirosimu un Nagasaki, kapitulēja arī Japāna.
Drošais maršruts - liktenīgs.
Zemūdene U-864 atstāja Ķīles ostu. Līdz galamērķim - Japāņu okupētajai Malaizijasi - tai bija jāveic garš ceļš. Lamanša jūras šaurumu tik rūpīgi apsargāja, ka U-864 vajadzēja doties uz ziemeļiem, apkārt Britu salām.
1. U-864 Izbrauc no Ķīles. 1944. gada 5. decembrī. Zemūdenē ir ap 160 tonnām slepenas kravas un 73 cilvēki.
2. Trieciens pret jūras dibenu. 29. decembrī komandieris nepariezi novērtē jūras dziļumu. U-864 ir spiests pietuvoties zemūdeņu bunkurā Bergenē.
3. Venturer. 2. februārī slēpnī sāk gaidīt U-864.
4. Briti torpedē U-864. Britu zemūdenes Venturer komandieris 1945. gada 9. februārī pie Fedjas salas trāpa mērķī. U-864 pārlūst uz pusēm un nogrimst jūras dibenā - 150 metru dziļumā.
U-864 krava britos iedvesa šausmas
Hitlera noslēpumi nogrima dzelmē kopā ar U-864. Vienīgi vācieši skaidri zināja, kas atrodas kravas tilpnēs, taču sabiedrotie baidījās no visļaunākā. Viņi bija saņēmuši ziņas, piemēram, par lāzera lielgabaliem un portatīvām ūdeņraža bumbām. Tomēr šis tas par kravu bija zināms.
Reaktīvās lidmašīnas un pilotējamās raķetes. Pasaulē pirmā sērijveida reaktīvā lidmašīna Messerschmitt Me 262 pirmoreiz pacēlās gaisā 1944. gada aprīlī. Tās ātrums bija gandrīz 900 km/h, tā varēja pārspēt Sabiedroto propellera lidmašīnas. Britu Spitfire ātrums bija aptuveni 600 km/h. Messerschmitt Me 163 dēvēja par Komētu. Lidmašīna bija pilotējama raķete ar spārniem un lidojot ar ātrumu vairāk nekā 900 km/h, varēja negaidīti uzbrukt ienaidnieka bumbvedēju vienībām un iznīcinātājiem, kas tās pavadīja. Taču šim lidaparātam degviela pietika tikai desmit minūšu lidojumam. Tad lidmašīnai vajadzēja griezties atpakaļ. Abi lidaparāti varēja apdraudēt ASV armijas pārsvaru virs Japānas.
Radars un torpēdas kas pašas atrod mērķi. Kara laikā vācieši izstrādāja akustiskās torpēdas. Mikrofoni un moderna elektronika tās notēmēja uz ienaidnieka kuģa dzenskrūvēm pat tad, kad kuģa komandieris mainīja kursu. Ar vācu torpēdām japāņi varētu nogremdēt daudz vairāk ASV karakuģu. Turklāt Siemens radars, iespējams, pārspēja britu radiolokācijas tehnoloģijas. Tāds radars liegtu amerikāņu flotei iespēju slēpties aiz apvāršņa, gatavojot negaidītu uzbrukumu.
Dāvids nogremdēja Goliātu.
Zemūdene Venturer bija krietni vājāka par U-864. Lielākā vācu zemūdene varēja ienirt dziļāk, tai bija vairāk torpēdu. Tomēr tā zaudēja cīņā ar britu pretinieci. U-864 liktenīgais trūkums bija lielais izmērs.
U-864 svars pārsniedza 16000 tonnu un tā bija vairāk nekā trīsreiz lielāka par britu zemūdeni. Turklāt vācu zemūdenes dīzeļmotori nodrošināja divreiz lielāku maksimālo ātrumu. Vācu zemūdenei arī bija trīsreiz vairāk torpēdu nekā parastajām zemūdenēm. Tajā varēja atrasties miniatūrs helihopters, ko sūtīt lidojumā, lai izlūkotu ienaidnieka kuģus. U-864 varēja mēnešiem ilgi palikt jūrā. Tai bija īpaša sistēma, kas ļāva zem ūdens uzlādēt elektromotoru akumulatorus. Būtībai tai nemaz nevajadzēja iznirt. Taču savu lielo izmēra dēļ milzīgā zemūdene lēni manevrēja. Tieši šī liet tai kļuva liktenīga.
Garums. 87,6m un 63m, Svars 1616 tonnas un 545 tonnas, Maks. ātrums virs ūdens 19.2 mezgli un 11,2 mezgli. Maks, ieniršanas dziļums 230m un 91m, torpēdu aparāti 6 un 4, torpēdas 22 un 8, apkalpes locekļu skaits 63 un 37.
Paslēpa ap 65 tonnām nervu indes
Japāņiem bija nepieciešam dzīvsudrabs, lai ražotu bumbu un torpēdu detonatorus. Vācieši zemūdenē U-864 iekrāva ap 65 tonnām dzīvsudraba. Tas viss nogrima, kad zemūdenei trāpīja britu torpēda. Krava joprojām atrodas jūras dibenā un jebkurā brīdī var izraisīt milzīgu ekoloģisku katastrofu. Pat pavisam nelielā daudzumā dzīvsudrabs ir inde, kas iedarbojas uz nervu sistēmu. Pēc vairākus gadu ilgiem meklējumiem vraku 2003. gadā izdevās atrast 150 metru dziļumā netālu no Fedjes salas. Zemūdens attēli liecina ka tā pārlūzusi uz pusēm un ka abas daļas atrodas aptuveni 40m viena no otras. U-864 ir piekrauta ar torpēdām, kas var uzsprāgt no mazākā satricinājuma. Tādēļ parādījās priekšlikums apbērt vraku ar vairāk nekā 300 000 tonnām smilšu. Taču Norvēģijas valdība par spīti sprādziena briesmām mēģinās U-864 izcelt (Paldies viņiem par to!)
