Tvaika kara mašīnas6

Ir bijuši mēģinājumi radīt tvaika lielgabalu un daži avoti vēsta, ka pirmo šāda tipa ieroci radījis Arhimēds Senajā Grieķijā. Šī versija pat pārbaudīta MythBusters 4.sezonas 12.sērijā un atzīta par neiespējamu ar tā laika tehnoloģijām. Kā ir bijis patiesībā, neņemos spriest - tas bija sen. Tomēr arī vēlāki mēģinājumi radīt tvaika lielgabalu 19.gs ir cietuši neveiksmi un militāristi konsekventi turējušies pie pārbaudītām vērtībām - šaujampulvera.

Attēlā 17,5 mm tvaika lielgabala modelis, kuru 1829.g. izstrādājis inženieris-pulkvedis Kareļins Sankt-Pēterburgā. Bija paredzēts, ka tas šaus ar lodveida lādiņiem, izdarot līdz 50 šāvieniem minūtē, bet izmēģinajumos tas izgāzās. Pašreiz šis tvaika lielgabals ir apskatāms Sankt-Pēterburgas Kara vēstures muzejā.

Vēlakos laikos tomēr izdevās radīt vismaz vienu daudz maz veiksmīgi strādājošu tvaika lielgabalu - 1940.-1941.g. Lielbritānijā tika izstrādāta Holmana palaišanas iekārta. Tas bija pretgaisa aizsardzības ierocis, kuru pamatā izmantoja uz kuģiem pret zemu lidojošām lidmašīnām. Tā efektivitate nebija liela - paši pirmie modeļi darbojās uz saspiestu gaisu un spēja izšaut lādiņu tikai 180 metru augstumā. Tomēr nākamie modeļi, kurus darbināja tvaiks, jau spēja izšaut lādiņu 300 m augstumā, lai gan vēl aizvien kliboja precizitāte. Ar šo ieroci kopumā tika notriektas tikai kādas 12 lidmašīnas. Holmana palaišanas iekārtas bija ļoti lētas un pamatā tika uzstādītas uz mīnu traleriem vai transporta kuģiem, kuriem bija tvaika dzinējs un līdz ar to arī pieejams tvaiks bez papildus tvaika katla uzstādīšanas. Savu lomu šie ieroči tomēr izpildīja, jo ar savu uguņošanu radīja iespaidu, ka kuģis ir daudz spēcīgāk bruņots, dažkārt atturot ienaidnieka aviāciju no uzbrukuma vai arī liekot mest bumbas no lielāka augstuma, kas samazināja precizitāti. Britu armijā šiem ieročiem bija pat dota iesauka - kartupeļu metēji.

Kopumā 2.pasaules kara gados tika saražotas un izmantotas apmēram 4500 šādas iekārtas.

Attēlā Holmana palaišanas iekārta izmēģinājumos.

19.gs, attīstoties dzelzceļa infrastruktūrai, cilvekiem protams radās ideja aprīkot vilciena sastāvu ar lielgabaliem, bruņām, ložmetejiem un radīt spēcīgu mobilu un efektīgu kaujas vienību. Pirmo reizi bruņuvilciens tika izmantots 1861.g. ASV pilsoņu kara laikā (attēlā ASV pilsoņu karā izmantots bruņuvilciens) un sastāvu protams vilka tvaika lokomotīve.

Ar laiku bruņuvilcieni iemantoja pelnītu popularitāti un 20.gs sākumā jau katra sevi cienoša valsts ar attīstītu dzelzceļa infrastruktūru savas armijas bruņojumā vēlējās bruņuvilcienu. Šķiet ka bruņuvilcieni ir populārākā kara mašīna, kuras neatņemama sastāvdaļa sakotnēji bija ar tvaiku darbināma lokomotīve. šādā komplektācijā bruņuvilcienus izmantoja arī 1.pasaules kara gados, bet vēlāk spēka agregētus pamazām nomainīja dīzeļdzinēji.

Attēlā Polijas bruņuvilciens "Bartošs Glovackis" 1920.gadā.

Arī Latvijas armijas sastāvā bija Bruņoto vilcienu divizions, kura sastāvā bija seši bruņuvilcieni, kas ņēma aktīvu dalību Latvijas brīvības cīņas pret Bermontu un lieliniekiem Latgales frontē. Viena bruņotā vilciena nosaukums pat bija "Komunistu iznīcinātājs"

Attēlā 1. Latvijas bruņotais vilciens 1920.g.

1.pasaules kara gados tika mēģinats arī izstrādat tanku ar tvaika dzinēju. Kaut kādas iestrādes projektu un rasējumu līmenī bija Krievijai, bet, kad sākās revolūcijas, tad Krievijai vairs nebija līdz tvaika tankiem.

Vistālāk šajā jomā pavirzījās ASV. 1916.-1917,g, tika radīts pirmais modelis, kurš gan bija bez kapurķēdēm. Tā svars bija 17 tonnas, bruņojumā atradās 2 ložmetēji un 2 lielgabali 75 mm kalibra. Par kalibru gan neesmu drošs - dažviet atradu info ar šādu kalibru, bet citur bija minēts, ka brunojumā ir divi six pounder canon (kas tie par šaujamrīkiem isti neatkodu, ja ir kāds zinošāks šajā jomā, tad apgaismojiet mani). Bruņu biezums bija 6-16 mm, bet apkalpe sastāvēja no 6 cilvēkiem. Tanku uz priekšu dzina divi 75 zs jaudīgi Abner Doble Motor Vehicle Company izstrādāti tvaika dzinēji - pa vienam dzinējam uz katru velkošo riteni. Izmēģinājumos tanks tomēr sevi neattaisnoja un tā projekts tika slēgts.

Paralēli ASV strādāja pie vēl viena lielāka un jaudīgāka tanka modeļa modeļa, kurš jau vairāk līdzinājās klasiskam tankam ar kāpurķēdēm. Tā svars sasniedza 50,8 tonnas, bruņojumā atradās četri 7,62 mm ložmetēji un ugunsmetējs ar 27 metru darbības rādiusu. Bruņu biezums 13 mm, uz prieksu to dzina divi Stanley Motor Carriage tvaika dzinēji ar kopējo jaudu 500 zs un par degvielu izmantoja petroleju. Tanka ātrums sasniedza 6 km/h un tā apkalpē bija paredzēti 8 cilvēki.

Tanka prototipu pabeidza 1918.g. un to demonstrēja plašākai publikai vairākās parādēs (vienreiz publikas priekšā tanks salūza). 1918.g. jūnijā tanku nosūtīja uz Franciju, lai izmēģintu reālos kara apstākļos, bet tas tomēr nenotika, jo 1.pasaules karš beidzās.