Kas gan apvieno šos piecus Latvijas sportistus? Atbilde ir skarba- nāve, bojā eja, traģēdija. Visas atbildes būs pareizas, jo šie sportisti savas dzīvības zaudēja aviokatastrofās.
Kas gan apvieno šos piecus Latvijas sportistus? Atbilde ir skarba- nāve, bojā eja, traģēdija. Visas atbildes būs pareizas, jo šie sportisti savas dzīvības zaudēja aviokatastrofās.
1950.gada 7.janvārī ( vai tomēr 5.janvārī- dažādos avotos tiek minēti abi šie datumi) pie Sverdlovskas (tagad Jekaterinburga) aviokatastrofā iet bojā gandrīz visa BBC MBO (Военно-воздушные Силы Московского военного округа- Gaisa Kara Spēki Maskavas kara apgabals) hokeja komanda.
Šī komanda bija Staļina dēla Vasilija Staļina ‘’hokeja bērns’’ un tajā tika sapulcināti visas plašās Krievzemes labākie spēlētāji, arī no Rigas ‘’Dinamo’’- vārtsargs Harijs Mellups un aizsargs Roberts Šūlmanis, ar vienu mērķi- uzvara PSRS čempionātā. Komandai bija jādodas uz spēli Čeļabinskā un lai nebūtu 3 diennaktis jākratās vilcienā komandas aizbildnis izmantoja savu pazīšanos un sarunāja komandas aizvešanai kara lidmašīnu LI-2, kas bija pielāgota pasažieru pārvadāšanai PSRS valdības vajadzībām.
Čeļabinskā sniega dēļ lidmašīnu nepieņēma un tā devās uz tuvāko lidostu Sverdlovskā. Bet arī tur laiks nebija labāks un riņķojot lidmašīna zaudēja kursu un nogāzās. Bojā gāja visi lidmašīnā esošie. No komandas palika dzīvi tikai trīs, tie kuri neatradās lidmašīnā.
Lai slēptu pēdas par speclidmašīnas izmantošanu un hokeja komandas bojāeju, burtiski nakts laikā tika izveidota jauna komanda. Un daudzi pat nenojauta, ka spēlē Čeļabinskā piedalījās pavisam cita komanda. Ja arī nojauta, tad skaļi runāt par to runāt baidījās.
Sezonu jaunā ВВС МВО pabeidza 4.vietā, bet pēc tam trīs gadus pēc kārtas bija PSRS čempioni. Pēc Staļina nāves komandas patrons Vasilijs Staļins tika apcietināts un komanda izformēta.
Mūsdienās par šo traģēdiju liecina piemiņas akmens Brāļu kapos netālu no katastrofas vietas. Un akmenī iekalti arī divu lielisku latviešu hokejistu vārdi- Harijs Mellups un Roberts Šūlmanis.
1967.gada 30.decembra rītā reisā no Rīgas uz Liepāju izlido AN-24Б lidmašīna. Parasts reiss, kas beidzās ar traģēdiju Liepājā. Lidmašīnai vairākas reizes atsitoties pret zemi, tās korpuss sadalās. Par iemesliem tika uzskatīti mēraparātu kļūdainie rādījumi, pēkšņa dzinēja izslēgšanās un apkalpes nelielā lidojumu pieredze ar jaunajām lidmašīnām. Šī ir lielākā aviokatastrofa Latvijā- bojā iet 44, 6 gūst nopietnus savainojumus, bet 2 cilvēkiem ievainojumi nav smagi.
Bojā gājušo pasažieru vidū ir arī Imants Enkūzis- PSRS un sešpadsmitkārtējais Latvijas čempions boksā pusvieglajā svarā. Enkūzis bija pirmais no latviešu bokseriem, kurš 1955.gadā izcīnīja PSRS čempiona titulu. Pēc viņa nāves tika iedibināts Enkūža piemiņas turnīrs, bet partijai un valdībai tas nepatika, boksera personība neatbilda komunisma cēlēja gaišajam tēlam, un to pārtrauca. Tagad Imanta Enkūža piemiņas balva tiek izcīnīta atkal.
1973.gada 19.februārī no Maskavas uz Prāgu ar lidmašīnu TU-154 izlido PSRS junioru izlases basketbolistes. Viņu vidū ir arī TTT komandas basketboliste Sandra Jostiņa. Nosēžoties, pāris 100m pirms nosēšanās joslas, lidmašīna pēkšņi strauji samazina augstumu un ietriecas zemē. Korpuss sadalās. No 100 lidmašīnā esošajiem bojā iet 62 pasažieri un 4 ekipāžas locekļi. Bojā gājušo vidū ir visa junioru izlase un tās treneri. Šī bija pati pirmā šī modeļa lidmašīnas katastrofa bet ne pēdējā. Pareizāk sakot, pirmā no daudzajām.
Sandra Jostiņa, kurai vēl nebija 18 gadi, TTT komandā bija tikai vienu sezonu, bet šajā laikā piedalījās Eiropas kausa izcīņā. Pēc šīs traģēdijas TTT komanda uz spēlēm plašajā Krievijā labāk brauca ar vilcienu. Tas bija lēnāk, bet drošāk.
2011.gada 7.septembrī netālu no pacelšanās vietas Jaroslavļā avarē lidmašīna Jak-42, ar kuru uz KHL sezonas pirmo spēli Minskā devās ‘’Lokomotiv’’ hokeja komanda. Šīs komandas sastāvā spēlēja arī aizsargs Kārlis Skrastiņš. Viss notika dažu sekunžu laikā- paceļoties lidmašīna nobrauc no skrejceļa, paceļas dažu metru augstumā, ar šasijām aizķer signālbāku un ietriecas zemē Tunošonkas upes krastā (netālu pie tās ieteces Volgā) un uzsprāgst. Daļa atlūzu un aste iekrīt upē. Izdzīvo tikai lidmašīnas ekspluatācijas inženieris Aleksandrs Sizovs. Pārējie iet bojā. Šī katastrofa satrauc hokeja fanus, un ne tikai fanus, visā pasaulē, bet īpaši Zviedrijā, Ukrainā, Vācijā, Čehijā, Baltkrievijā, Latvijā, Slovākijā un Krievijā. Šo valstu pārstāvji bija komandas sastāvā. Vainīgie tiek atrasti un tiesāti, bet kā jau tādās lielās traģēdijās ir arī daudz un dažādu neoficiālu versiju par notikušo.
Latvijā Kārļa Skrastiņa vārdu zina pat tie, kuri ar hokeju ir uz ‘’Jūs’’. Hokeju spēlēt sācis 5 gadu vecumā pie trenera Helmuta Hincenberga ‘’Dinamo’’ sporta skolā un savu sportista karjeru veidojis, pateicoties savai neatlaidībai un izturībai, soli pa solim. Latvijas izlases sastāvā piedalījies 3 Olimpiskajās spēlēs un 12 Pasaules čempionātos, bet NHL dažādos klubos aizvadījis 832 spēles. Tā ir tikai sausa statistika par cilvēku, kuru atceras un atcerēsies kā ‘’Dzelzs vīru’’.
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9B%D0%B8-2
http://cdn.topwar.ru/uploads/posts/2013-05/1369263724_li-2-2.jpg
Par hokeja komandu - kļūda - jaunu komandu nedibināja, Vasilijam tā komanda bija kā paša bērns un ne tikai čempionāta dēļ, tajā laikā tas viņam bija pilnīgi visa dzīve. Tikai memoriāls izveidots. Drīz pēc tam viņš nodzērās, tad Staļins nomira un tad agrākie sabiedrotie, izmantojot viņa alkoholismu un mīlestību pret tēvu, izprovocēja, lai varētu arestēt