Ārstēšana viduslaikos - ne visai efektīva, bet gaužām sāpīga gan.
Jā, esmu rakstījusi pētnieciko darbu šajā jomā...
Vietējā anestēzija - liels āmurs, ar kuru ārstam bija jāiepraktizējas iesist pacientam pa galvu tā, lai tas tikai noģībtu, un nevis nomirtu. Viduslaikos bija aizliegts pētīt cilvēku līķus, tāpēc tos zaga, atraka nesenus kapus vai arī galēja pa tumšiem kaktiem. Viņiem ar līķu tirdzniecību bija labs bizness. :)
Rīki un metodes, protams, bija visai šausminoši, arī procentuālā mirstība, kamēr medicīna īpaši neattīstījās un bija aizliegti daudzi procesi, kas varētu slimnieku dziedēt - 80% neizdzīvoja pēc ārstu apmeklējuma...
Ak jā, ļoti spilgti iespiedies galvā - ārsts operāciju veica šķūnī, tika uzskatīts, ka instrumentus pēc operācijas nav jāmazgā, palīgs viņam tos padeva no netīras cigāru kārbas, kamēr nosušķētā halātā tērpts ārsts deva pacientam opiju :)