Ārstēšana viduslaikos - ne visai efektīva, bet gaužām sāpīga gan.
Šokējošā viduslaiku medicīna141
2999
16
Salīdzinājumā ar senajiem laikiem, viduslaikos bija vērojama manāma lejupslīde medicīnas, īpaši ķirurģijas jomā. Agrajos viduslaikos ķirurga pienākumus bieži vien uzņēmās mūki, jo viņiem bija pieejama labākā medicīniskā literatūra – romiešu, grieķu un arābu darbi. Viduslaikos saprašana par cilvēka anatomiju, antiseptiku un anestēziju bija visai niecīga, tādēļ lielais vairums pacientu mira vai nu operācijas laikā vai arī no dažādām infekcijām. Protams, zināmi arī daudzi veiksmīgi gadījumi, kad cilvēks pēc operācijas dzīvojis vairākus gadu desmitus.
Kaut arī saprašana nebija liela, tomēr, viduslaiku dakteri, apzinādamies operāciju sāpīgumu, centās pacientiem dot kādas nebūt pretsāpju dziras. Lūk, viena pretsāpju dziras recepte: jāsajauc salātu sula, kastrētas mežacūkas žults, opijs, driģenes, velnarutks, suņuburkšķis, etiķis un vīns. Šai dzirai cilvēks bija jāiemidzina uz operācijas laiku, bet to, ka velnarutka dēļ vien cilvēks var pārstāt elpot, dakteri neiedomājās.
Ja viduslaiku mediķis slimniekam nekā nespēja līdzēt, tad vienmēr varēja doties pie pūšļotājiem un zāļu sievām, kas izmantojot dažādas zālītes un maģiskos vārdus, centās slimniekam palīdzēt. Palīdzēt jau, varbūt palīdzēja, bet ja tas nāca atklātībā, tad gan palīdzības meklētājs, gan palīgs varēja tikt sodīti ar nāvi, jo viduslaikos ķecerībai nebija vietas.
Tika uzskatīts, ka cēlonis lielajam vairumam slimību, esot pārlieku liela šķidruma uzkrāšanās organismā. Tādēļ bieži vien viduslaiku dakteri ķērās pie asins nolaišanas. Labākajā gadījumā izmantoja dēles. Bet ko nu niekoties ar dēlēm vien, ja var smuki iedurt vēnā pamatīgu adatu un asinis notecināt bļodiņā? Valdīja uzskats, ka asins nolaišana esot ļoti labs profilaktisks pasākums, tādēļ mūki, bieži vien veica sev šo procedūru, pat ja tai nebija nekādas vajadzības. Kā saka veselība būšot stiprāka.
Viduslaikos bija visnotaļ augsts mirstības procents dzemdību laikā, tādēļ katra grūtniece jau tika gatavota tam, ka viņai būs jāpamet šī laicīgā pasaule. Protams, ka sievietes mēģināja vērsties pie tā sauktajām pūšļotājām, lai tās palīdz bērnam nākt pasaulē, taču Romas katoļu baznīcai, protams, pret to bija visnotaļ lieli iebildumi, tādēļ, lai izsargātos no visādām burvestībām un pesteļiem, vecmātēm bīskapa priekšā bija jāsolās neizmantot maģiju dzemdību laikā.
Vajadzības gadījumā tika veikta arī klizma, ar kuras palīdzību organismā tika ievadītas zāles. Šis process gan bija īpaši nepatīkams, jo pakaļgalā tika ievadīta metāla caurulīte ar caurumainu bumbiņu galā. Caur šo caurulīti taisnajā zarnā tika ievadīts remdens ūdens ar mežacūkas žults, etiķa vai zāļu maisījuma piešprici.
Cilvēki ticēja, ka tikt vaļā no daudzām kaitēm palīdzēs nemitīgas lūgšanas. Vai zināt, kas bija Sv.Fiakrs? Viņš bija hemoroīdu slimnieku svētais aizbildnis. Domāju, ka Sv.Fiakru cilvēki piesauca itin bieži, jo hemoroīdu ārstēšana bija gaužām nepatīkama. Ja cilvēks, ar pirkstiem urķējoties savā pakaļgalā, tomēr netika galā ar šo kaiti, tad palīgā nāca dakteris ar karstām, nokaitētām knaiblēm... Un te nu sāpes remdēt nevarēja pat vislabākais zāļu uzlējums.
Arī urīnpūšļa problēmas tika risinātas visai nepatīkamā veidā. Ārstnieciskos nolūkos, caur „vīrišķo lepnumu” urīnpūslī tika ievietots metāla katetrs. Saprotams, ka tas nebija viegli izdarāms, tādēļ parasti, kamēr dakteris darbojās, slimnieku turēja kāds stiprs tēvainis.
