Sods!!!2

Runājot par naudas sodu, bez šaubām tā apmērus nevar noteikt tā, lai tie derētu un būtu piemērojami attiecībā uz visiem cilvēkiem, kas īstenojuši noziedzīgu nodarījumu. Krimināllikuma definējumā uzsvērts, ka naudas soda apmērs tiek noteikts atbilstoši cilvēka materiālajam stāvoklim. Tātad nebūtu loģiski naudas sodu 200 000 Ls apmērā piespriest vainīgajai personai, kura pelna minimālo mēnešalgu jeb 160 Ls. No vienas puses. Paskatīsimies uz situāciju no citas puses: ja naudas sods tiks piespriests tādā apmērā, kādā cilvēks to spēj (kaut arī ar lielām grūtībām) samaksāt, tad var parādīties iespēja, ka nākotnē cilvēks turpinās veikt noziedzīgus nodarījumus, jo līdz galam nebūs izpratis visas situācijas sarežģītību. Tāpēc labi būtu vainīgām personām piespriest tādu naudas sodu, kas vismaz nedaudz būtu lielāks par viņu fiziskām spējām atmaksāt šo naudas sodu. Tādā gadījumā jau varētu runāt par piespiedu darbiem ar mērķi dzēst „parādu” (naudas sodu). Tādā veidā, par vienu noziegumu cilvēks maksātu ne tikai naudā, bet arī maksātu ar savu laiku. Turklāt svarīgi būtu, lai tie paši piespiedu darbi nedalītos atšķirībā no cilvēka sociālā stāvokļa (piemēram, attiecībā uz apkopējām un deputātiem vajadzētu piemērot vienus un tos pašus soda izciešanas nosacījumus).

Pēc būtības līdzīga naudas sodam ir mantas konfiskācija. Līdzīga ar to, ka mantas konfiskācijas procesā tiek atņemta cilvēkam piederošā vērtība, kuru var traktēt kā materiālo vērtību. Saskaņā ar Krimināllikuma definīciju mantas konfiskācija ir notiesātā īpašumā esošās mantas vai tās daļas piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā. Mantas konfiskāciju nosaka gan kā pamatsodu, gan kā papildsodu. Konfiscējamai mantai jābūt precīzi norādītai, ja tiesa konfiscē noteiktu mantas daļu. Viens no papildsodiem ir izraidīšana no Latvijas Republikas. No valsts ir iespējams izraidīt citu pilsoni vai personu, ja tiesa atzīst, ka, ievērojot lietas apstākļus un vainīgā personību, nav pieļaujama viņa atrašanās Latvijas Republikā. Parasti šis sods piemērojams pret cilvēkiem, kuri ir visas valsts (mūsu gadījumā: Latvijas valsts un latviešu tautas) ienaidnieki. Piemēram, ienaidnieka lomā var uzstāties cilvēks, kuras ir nievājoša attieksme pret latviešu tautu un kurš dara visu iespējamo, lai šī tauta nebūtu saliedēta. Šobrīd izraidīšana nav populārs soda piemērošanas līdzeklis. Tā bija aktuāla laikā, kad valdīja totalitārisms un cenzūra, diktatūra, bet ne šodien. Šodien mēs sakām, ka pie mums valda demokrātija, bet tā, kā zināms, paredz jebkura cilvēka brīvu viedokļa izteikšanu. Tāpēc mūsu laikos ir grūti noteikt kur beidzas demokrātija un sākas bezkaunība, jo būtībā līdz galam cilvēki paši neizprot šo jēdzienu.

Katram ir kaut kāda sava, subjektīva demokrātijas izpratne. Un šodien teikt, ka, lūk, mēs izraidījām šo cilvēku no valsts tāpēc, ka viņš pateica šo un to, nopublicēja šo un to utt. būtu, maigi sakot, nenormāli. Arī tiesību ierobežošana uzskatāma par papildsodu. Tiesību ierobežošana nozīmē to atņemšanu uz noteiktu laiku vai visu veidu uzņēmējdarbību, uz noteiktu nodarbošanos, uz noteiktu amatu ieņemšanu vai speciālā likumā paredzēto atļauju vai tiesību iegūšanu. Par papildsodu uzskatāms arī aizliegums kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta, pilsētas domes, novada domes un pagasta domes vēlēšanās. Ja šāds aizliegums pastāv, tad personai nav tiesību kandidēt uz Saeimas, Eiropas Parlamenta, pilsētas domes, novada domes un pagasta domes vēlēšanām. Šis aizliegums darbojas laika periodā no diviem līdz četriem gadiem, atkarībā no tā, kā to nosaka tiesa. Kā pēdējais sods Krimināllikumā minēta policijas kontrole. Šī papildsoda mērķis ir uzraudzīt vainīgo personu un pakļaut to policijas iestādes minētajiem ierobežojumiem. Bieži vien tieši šis papildsods vainīgo personu acīs šķiet pats „labākais”, jo tas neparedz nekāda soda izciešanu.