Skolēns kā pedagoģiskā procesa subjekts veido un būtiski ietekmē attiecības gan ar skolotājiem, gan arī saviem skolasbiedriem. Skolēns skolā mācās ilgu laiku - 9 - 12 vai vairāk gadus. Pa šo laiku cilvēks izaug un izveidojas kā personība, tas ir laiks, kas piepildīts ar pārmaiņām. Skolotāja pienākums zināt objektīvās vecumposma īpatnības un saredzēt individuālās atšķirības.
Skolēna vecums nav vienkārši atsevišķu psihisko funkciju kopu, bet savdabīga personības veseluma struktūra, kas specifiska attiecīgajam attīstības etapam. Aptaujāti ......................... klašu skolēni, tāpēc sīkāk tiks aplūkotas šī vecumposma īpatnības.
Pusaudža vecums (11-16 gadi) ir krīzes vecums. Šajā periodā strauji izmainās iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība, kas izraisa izmaiņas visu orgānu un sistēmu, sevišķi nervu sistēmas, darbībā. Tiek izjaukts līdzsvars starp ierosas un aiztures procesiem, tāpēc pusaudži ir ātri uzbudināmi, emocionāli nenoturīgi, ir nesavaldīgi. Ar endokrīno disfunkciju saistīta arī pusaudžu nelīdzsvarotība. Garastāvoklis pusaudžiem bieži mainās, dominē negatīvās emocijas – asaras bez iemesla, dusmu uzliesmojums, atkal smiekli. Pusaudžu vecumā nervu sistēmai ir liela slodze gan uz endokrīnās disharmonijas rēķina, gan uz psiholoģiskās slodzes rēķina, ko izraisa fizioloģisko procesu un izmaiņu komplekss. Šajā periodā pazeminās aizsargspējas pret negatīvajiem ārējās vides faktori, palielinās risks saslimt ar nervu sistēmas slimībām. Nervu sistēma nevar izturēt pieaugošo slodzi. Daži pusaudži kļūst miegaina, izklaidīgi, citi – ātri uzbudināmi, nervozi, nedisciplinēti.
Pāreja uz 5. klasi ir lūzuma periods skolas gaitās. Pārejot uz zinātņu pamatu apgūšanu, mainās mācību vielas saturs un mācību darba formas, nepieciešami jauni zināšanu apguves paņēmieni, kas prasa augstāku abstraktās domāšanas attīstības līmeni un kvalitāti, jaunu izziņas attieksmi pret zināšanām. Vecās mācību formas nonāk pretrunā ar jaunajām prasībām un uzdevumiem. Rezultātā daudziem pusaudžiem strauji pasliktinās sekmes. Pusaudzis parasti asi pārdzīvo savas neveiksmes mācībās, taču bieži vēlas nomaskēt īsto attieksmi pret šīm neveiksmēm. Tas bieži izpaužas uzvedības traucējumos.
Ar pāreju uz pusaudžu vecumu ir saistīta skolēna mācību darbības būtiska pārkārtošanās. Pusaudža vecumposma sākumā ir vērojama liela daudzveidība mācību darbības attīstības līmeņos: no viszemākā, kurā vēl nav elementāras prasmes organizēt patstāvīgo darbu, līdz visaugstākajam līmenim, kad patstāvīgi tiek apgūts arī jaunais materiāls.
Pusaudža vecumā notiek pakāpeniskas pārmaiņas intelektuālajā darbībā. Notiek pakāpeniska pāreja no konkrētās uz abstraktākām domāšanas formām. Konkrēti tēlainā domāšana neregresā, bet paliek un attīstās. Taču jaunākajā pusaudža vecumā vēl daudziem skolēniem ir nepilnīga loģiskās domāšanas attīstība.
Zināšanu apguve izvirza jaunas prasības arī citiem pusaudžu izziņas procesiem.
Pusaudža vecumā palielinās uztveres apjoms, tā kļūst mērķtiecīgāka, padziļinās, kļūst vairāk diferencējoša. Tomēr daudz kas atkarīgs no pusaudža attieksmes pret uztveramo objektu. Līdzko pusaudzim zūd interese, viņa uztvere kļūst pavirša, pusaudzis neorganizē uztveri, tai ir gadījuma raksturs.
Atmiņa pusaudža vecumā iegūst regulējama un vadāma procesa raksturu. Progresē abstrakta materiāla iegaumēšana, pusaudzis sāk apzināti izmantot speciālos iegaumēšanas paņēmienus. Pieaug iegaumēšanas apjoms. Mehāniskā atmiņa vairāk tiek aizstāta ar loģisko, apzināto.
Uzmanība pusaudžu vecumā iezīmējas ar pretrunību: uzmanība veidojas, bet iespaidu un pārdzīvojumu daudzveidība, impulsivitāte noved pie uzvedības novēršanās. Ir zināms, ka 10 gadu vecumā bērns var veikt vienveidīgu darbību ne ilgāk kā 20 minūtes, 14 gadu vecumā – ne ilgāk kā 30 minūtes.
Pusaudža vecumā spilgti izteikta uzmanības selektivitāte, tas ir, uzmanība ir dažāda atkarībā no tā, kas ir uzmanības objekts un kāda par to ir interese. Uzmanība atkarīga no darba apstākļiem, apgūstamā materiāla, garastāvokļa.
Saturīga nodarbība ar periodisku nodarbību maiņu, aktīva izziņas darbība padara stundu interesantu, tas sekmē pusaudža uzmanību.
Jaunākie pusaudži izziņas interešu ietekmē ir ļoti aktīvi mācību procesā. Darbības process izziņas interešu ietekmē ir ar ļoti izteiktu emocionālu raksturu. Pusaudži mēdz būt impulsīvi viņus interesējošā darbībā: steidzas pabeigt un ātri gūt rezultātu.
Izziņas intereses pusaudža vecumā nav viendabīgas, tās var atšķirties pēc virzības, attīstības pakāpes un rakstura.
Nepietiekami augsta izziņas interešu attīstība, no vienas puses, un nepietiekama bērna domāšanas abstrakto formu attīstība, no otras puses, pusaudža vecumā var izraisīt un bieži izraisa formālismu skolas programmā paredzēto zināšanu apguvē. L.Božoviča izdalījusi divus formālisma veidus:
1) Iemācīšanās bez izpratnes. Samērā precīzi skolēns prot formulēt likumus, taču tam visam skolēna uztvērumā trūkst īstā satura. Raksturīga pilnīga vienaldzība pret to jautājumu būtību, ko viņš mācās.
2) Skolēni zināmā mērā pārvalda teorētiskās domāšanas paņēmienus. Viņi spējīgi jēdzienus, vispārinājumus, likumus padarīt par savas apziņas objektu. Taču, izolējot jēdzienus no priekšmeta, viņi neprot atgriezties pie tā, neprot zināmajā jēdzienā saskatīt visu tanī atspoguļotās konkrētās īstenības daudzveidību. Šis formālisma veids izpaužas zināšanu shematismā, neprasmē izmantot iegūtās zināšanas īstenības parādību izskaidrošanai, vienaldzībā pret apgūstamo vielu.(Božoviča L. Personība un tās veidošanās skolas gados. – R.; Zvaigzne, 1975. – 304 lpp.).
Abu formālisma veidu pamatā, kā norāda L. Božoviča, ir tas, ka skolā nav pareizi izveidota bērna psihes attīstības vispārīgākā vajadzība – izziņas vajadzība.
Var izdalīt 3 galvenos cēloņus, kas veicina formālismu, apspiež skolēnu aktivitāti un izziņas intereses:
§ autoritatīvs skolotāja darbības stils;
§ iekšējo darbības un saskarsmes kontaktu traucējumi starp skolotāju un skolēnu;
§ savstarpējo attiecību trūkums starp skolēniem.( Božoviča L. Personība un tās veidošanās skolas gados. – R.; Zvaigzne, 1975. – 304 lpp.).
Pusaudža vecumā mainās savstarpējās attiecības ar apkārtējiem. Pusaudži izvirza paaugstinātas prasības sevi un pieaugušajiem, protestē, ja pret viņiem izturas kā pret maziem. Kā reakcija pret pieaugušo neizpratni bieži rodas dažādi protesta veidi, nepakļaušanās, nepaklausība, kas saasinātā formā pārvēršas negatīvismā. Ja pedagogs izprot pusaudža protesta iemeslus, viņš uzņemas iniciatīvu un atrisina šo konfliktu. Pretējā gadījumā izveidojas nopietns iekšējais un ārējais konflikts, pusaudža vecuma krīze.
Nozīmīgs priekšnoteikums konflikta atrisināšanai, ja tas jau radies – pedagogam jāpāŗiet uz jaunu savstarpējo attiecību stilu starp, pusaudzi un pieaugušo, kas nozīmē maksimālu pusaudža atbildību par savu rīcību un darbības brīvību.
Faktiski pusaudža psiholoģijā un uzvedībā vēl daudz kas saglabājies no bērna īpašībām – arī nepietiekami nopietna attieksme pret pienākumiem. Pieaugušo mēģinājumi ietekmēt gandrīz vienmēr izraisa pretreakciju, kas nelabvēlīgos apstākļos var pāraugt iekšējā konfliktā, kura saglabāšanās nereti noved pie personības attīstības aiztures.
Šajā vecumā visvairāk nepieciešams pieaugušā atbalsts. Konfliktu starp pusaudzi un pieaugušo var atrisināt, izveidojot draudzīgas, uzticēšanās pilnas attiecības, jo pusaudža gados par vadošo darbību kļūst saskarsme dažādās situācijās. Pusaudžiem veidojas pašvērtējums, ”pieaugušā sajūta”, patstāvība un prasme pakļauties, tāpēc pusaudža krīze ir visspēcīgākā pēc savām izpausmēm starp visām pārējām. Tieši pusaudža vecumā tiek apgūtas starppersonu saskarsmes normas un paņēmieni, tas ir veidojas pasaules uzskats, pašapziņa, ideāli, ētiskās normas, principi.
