Kā izrādās, nav nepieciešami nekādi daudz-miljonu projekti, lai uzbūvētu tiltu, pietiek tikai ar nelielu plānošanu, neatlaidību, un tilts pats izaugs tur, kur Jums tas ir nepieciešams. Tāda teorija vismaz valda Nongriat ciemā Meghalaya reģionā Indijā. Nu labi, patiesībā tas ir nedaudz sarežģītāk, bet visu pēc kārtas.
Šis ciemats atrodas vienā no lietainākajām pasaules vietām, ar vidējo gada nokrišņu daudzumu 15860 mm, kas nodrošina to, ka kalnainā reģiona upītes un strautiņi regulāri pārplūst un vietās, kur viendien valdīja relatīvs sausums, nākošajā dienā jau var plūst mežonīgas upes.
Šajā klimatā aug kāds īpašs augs vārdā "Ficus elastica", kas ir gumijkoka paveids, bet ar ko tad šis augs ir tik īpašs? Šim kokam, atšķirībā no vairuma citu koku, ir divas sakņu sistēmas, ja tā var teikt. Respektīvi, no koka stumbra un zariem aug nokarenas saknes, kuras vietējie iedzīvotāji ir iemainījušies vadīt sev vēlamajos virzienos.
Kā tad ciema iedzīvotājiem izdodas tā mainīt sakņu augšanas virzienu? Atcerieties, ka raksta sākumā minēju, ka, lai izaudzētu tiltu, ir nepieciešama pacietība. Tad nu lūk, kad saknītes vēl ir tievas, viņi tās sapin sev vēlamajos virzienos, un tad laika gaitā šīs mazās saknītes pārvēršas masīvās saknēs. Parasti tilti nav garāki par 15 metriem, tāpēc kā sākotnējo pamatu, ap kuru vadīt saknes, viņi mēdz izmantot virves vai mirušos kokus, bet apmēram 15 gadu laikā tilts kļūst "patstāvīgs" un var jau noturēt pirmos gājējus.
Lielākie un vecākie sakņu tilti spēj noturēt pat 50 cilvēku svaru , taču šādu tiltu vecums var sasniegt pat 500 gadu vecumu. Tas nozīmē to, ka lai izaudzētu un uzturētu kārtībā šādu tiltu, ir darbs vairākām paaudzēm, pat varētu teikt, ka tā ir sava veida tradīcija vai pat māksla, kas tie nodota no paaudzes paaudzē.
un viss pilnīgi bez maksas un kalpo 500 gadus... latvijā uzceļ tiltu pa miljoniem un netur pat 10 gadus 
