Skaistā Latvija18

Turaidas viduslaiku pils būvēta 1214. gadā pēc Rīgas bīskapa Alberta norādījuma. Pakāpeniska paplašināšana un apbūve turpinājusies līdz 16. gadsimtam. Pils bija viena no Rīgas arhibīskapu rezidencēm. Pēc Livonijas valstu sabrukuma Turaidas pils kļuva par privātīpašumu un muižas sastāvdaļu. Pēc ugunsgrēka 1776.gadā tā vairs netika atjaunota, bet pils pagalmā tika uzbūvēta muižas īpašnieku dzīvojamā māja. Jau 18./19.gadsimtā romantiskās pilsdrupas saistīja tūristu uzmanību. 1936.gadā tika izbūvēts skatu laukums lielajā apaļajā tornī, bet tā restaurācija tika uzsākta 1953.gadā. 1973. gadā aizsākās vairāk kā 25 gadus veiktie arheoloģiskie izrakumi, kuriem sekoja restaurācijas un rekonstrukcijas darbi. Mūsdienās pils telpās izvietotas ekspozīcijas par tās vēsturi un laikmeta notikumiem.

Livonijas ordeņa pils varētu būt celta 13.gs.beigās. Laikā no 1656. līdz 1660.gadam, kad tika noslēgts Olivas miera līgums un Rēzekne tika atdota Polijai, pils tika nopostīta un vairs nav atjaunota. Pilsdrupas redzamas Rēzeknes centrā 15m augstajā Rēzeknes pilskalnā, no kura paveras plašs skats uz pilsētu. - Bijušie īpašnieki: Livonijas ordenis

Karostas cietums jeb virssardze. ēka cel­ta ap 1900. ga­du un līdz pat 1997. ga­dam kalpojusi kā militārpersonu disciplinārsodu izciešanas vieta. Jau kopš pir­ma­jiem ga­diem tā ir bi­ju­si drū­ma vie­ta cil­vē­ku lik­te­ņu sa­lau­ša­nai un brī­vā ga­ra ap­spie­ša­nai. Mai­nī­jās va­ras un līdz ar to mai­nī­jās ie­slo­dzī­tie – tie bi­ja re­vo­lu­ci­onā­ri, ca­ra ar­mi­jas mat­ro­ži un apakš­virs­nie­ki, vā­cu Vēr­mah­ta de­zer­tie­ri, Sta­ļi­na lai­ka tau­tas ie­naid­nie­ki, padomju armijas un Latvijas armijas karavīri un citi nepaklausīgie. Virs­sar­dzē ir no­vē­ro­tas da­žā­das ne­iz­skaid­ro­ja­mas pa­rā­dī­bas – klau­dzo­ši so­ļi, elek­tris­ko spul­dzī­šu pa­šizs­krū­vē­ša­nās, ne­iz­skaid­ro­ja­ma aiz­vēr­tu ka­me­ru at­vēr­ša­nās... to­mēr vis­ne­pa­tī­ka­māk ne vienu vien pār­stei­gu­si šķie­ta­mu tē­lu pa­rā­dī­ša­nās cietuma gaiteņos...

Aglonas Bazelika - Svētvieta, kurp dodas tūkstošiem cilvēku! Pirmo baznīcu dominikāņi - "baltie tēvi" uzcēla no koka 1700.g. reizē ar klosteri. Baznīcā mūki novietoja sev līdzi no Viļņas atvesto Dievmātes svētgleznu, kuras priekšā lūdzās paši un aicināja to darīt visus ticīgos. Izdziedināšanu dēļ sākās pirmie svētceļojumi uz Aglonu. 1768.g. baltie tēvi uzsāka mūra baznīcas un klostera būvēšanu baroka stilā, ko pabeidza un iesvētīja 1780. g. Tā kā cariskā Krievija aizliedza klosterī uzņemt jaunus kandidātus, 19 gs. beigās nomira pēdējais no baltajiem tēviem, un Aglonu sāka apkalpot parastie diecēzes priesteri. 1920.g. Aglonā tika konsekrēts pirmais latviešu izcelsmes bīskaps A.Springovičs, kurš Aglonas baznīcu izvēlējās par atjaunotās Rīgas bīskapijas katedrāli. Tūlīt klosterī tika atvērts Garīgais Seminārs, pēc gada Aglonas katoļu ģimnāzija. Svētceļnieku pulki vēl vairāk pieauga un Aglonu sāka saukt par Latvijas katoļu centru. 1980.g. pāvests piešķīra Aglonas baznīcai "basilica minoris" - "mazās bazilikas" titulu. Tā ir vienīgā Latvijā. 1993.g. 9.septembrī Aglonā kā svētceļnieks ieradās Romas pāvests Jānis Pāvils II. 1995.g. Latvijas Saeima pieņēma likumu "Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā".

Velnezers,jeb Čortoks - Ezeru īpaši neparastu padara Latvijas ezeros reti sastopamā dzidri zaļganzilā ūdens krāsa. Krāsa gan mainoties - ūdens varot pieņemt visas varavīksnes krāsas. Šo neparasto īpašību var skaidrot ar to, ka ezera ūdens ir ļoti dzidrs (redzamība līdz 8 metru dziļumam), tam nav noteces un ezeriņš atrodas arī dziļā piltuvveida ieplakā ar stāvām krasta nogāzēm - ja krasti būtu lēzeni, ūdens skaisto krāsu būtu grūtāk ievērot un novērtēt. Čortokā ir ļoti maz ūdensaugu un zivju. Ar ezeru saistītas vairākas teiksmas un nostāsti, taču tautas atmiņā tas nesaistās ar labām lietām. Pie ezera nevarot ilgstoši uzturēties un tajā neiesaka peldēties - var notikt kas slikts. Kopš 1977.gada šeit izveidota dabas aizsargājamā teritorija, ezeru un liegumu ap to apsaimnieko A/s "Latvijas valsts meži", kuri sadarbībā ar Daugavpils universitāti šeit izveidojuši arī ērtu apskates taku.

Karaļa kalns - Šim Dieva dārzam, kā to sauc tās puses ļaudis, ir visai neparasts aizsākums. No Aglonas netālajā Kastirē dzīvo Stupānu ģimene - Jānis un Vija, kuriem aug četri dēli. Kastirē ir arī Jāņa un Vijas vecāku sētas, un viņiem bija sapnis uzcelt savu māju. Meklēdami tai vietu, viņi izvēlējās Karaļa kalnu, kuram tāds vārds nāk jau no senlaikiem -nav īsti zināms, kāpēc tam ir tik cēls nosaukums. Iespējams, ir kāda saistība ar Lietuvas karali Mindaugu, kurš šajā apkārtnē ir it kā nogalēts un apbedīts, bet viņa kapavieta nav zināma. Kad Stupānu ģimene šeit nopirka divdesmit hektārus zemes un sāka kokiem un krūmiem aizaugušajā kalnā atbrīvot vietu mājas celtniecībai, viņi ieraudzīja, cik brīnišķīgs skats no tā paveras uz Aglonu un apkārtni. Zvanu skaņas, kas dzirdamas kalnā, kad Aglonas bazilikā notiek dievkalpojums, rada svētsvinīgu noskaņu. Stupāni izlēma - šī vieta piederēs nevis viņiem vien, bet visiem un Dievam par godu. Var teikt - nejaušība, bet viņi paši uzskata, ka kopā viņus savedis Dievs. Un Jānis Stupāns satikās ar Ēriku Delperu. Neko nezinot par Karaļa kalnu Latgalē, tēlniekam jau bija vīzija, ka viņš veidos milzīgas skulptūras ar Bībeles tēliem, bija tās pat uzskicējis. Nu radās iespēja savu sapni piepildīt.

urzemes bīskapija Ēdoles pili cēla 14.gadsimta pirmajā trešdaļā, laika gaitā pils tikusi daudzkārt pārbūvēta un paplašināta. Par spīti daudzajām izmaiņām pils līdz mūsdienām saglabājusi senatnīgu, smagnēju viduslaiku auru, tā ir vienīgā vēl apdzīvotā Kurzemes bīskapijas pils. Par pili un tās apkārtni ir daudz leģendu. Pils viduslaiku daļa ir 31,5x34,5 metrus liela, četri pils korpusi ietver iekšpagalmu. 18.-19.gadsimta pārbūvju un paplašināšanas laikā izveidots vēl viens - saimniecības iekšpagalms.

Piemineklis Kolkā - Par piemiņu jūrā palikušajiem