Saruna ar Mārtinu Bormanu12

- Es pat nevaru aptvert, kā jūs jūtaties. - apjucis atzinos. 

Viņš klusējot pamāja

Mārtins Bormans juniors bija ārsts, ilgus gadus strādāja Āfrikā, bija katoļu priesteris, misionārs, viņš ārstēja cilvēkus un centās viņiem morāli palīdzēt. 

- Man daudzas reizes ieteica mainīt uzvārdu. Aber… Bet es neuzskatīju to par pareizu. Tas ir mans liktenis, mans krusts. Un man tas jānes. Mans tētis bija labs tēvs, rūpīgs un saprotošs. Es viņu mīlu kā tēvu. Bet pie tam, kā visi nacistu vadoņi, viņš bija ne tikai noziedznieks, viņš bija monstrs. Un ja viņš būtu bijis uz apsūdzēto sola Nirnbergā, viņš būtu vairāk pelnījis nāvessodu kā Rībentrops.

- Mārtin, – aizdomājies par viņa teikto es vaicāju , – Kā savā attieksmē pret tēvu jums izdodas atdalīt "Tēvu" un "citu"? Kā jums izdodas savienot sevī mīlestību pret viņu ar viņa kā jūs izsakāties, kā monstra, nosodījumu? 

- Ziniet, monstri arī rūpējas par saviem bērniem!  – viņš drūmi iesmējās – un otrkārt, jūs esat pārāk jauns. Man tas ir sen izlemts jautājums. Tas, ka tēvs bija viens no tiem, kuri ar savu parakstu sūtīja nāvē tūkstošus, izraisa manī viennozīmīgu attieksmi. Bet tas, ka viņš bija mīlošs tēvs, tas attiecas tikai uz mani un maniem brāļiem un māsām. Kam ir lielāka nozīme: manām jūtām vai miljonu cilvēku bojā ejai? šeit viss ir skaidrs. Kad mēs reizēm tiekamies ģimenes saietos - mēs nekad nedzeram par to, lai viņam Debesu valstība. Mēs dzeram par sava tēva piemiņu un viņa dvēseles glābšanu...kam es neticu.

Kādu laiku mēs gājām klusējot.

- Ziniet, – teica Bormans, – visu savu dzīvi es esmu centies izpirkt sava tēva neiedomājamo grēku pasaules priekšā. Nedomāju, ka man tas ir izdevies. Es nedomāju, ka tas vispār ir iespējams. Tas ir tik...- viņš izslaucīja mitrumu no acīm - Bet es centos. 

- Jums nebija nepieciešams to darīt – man gribējās viņam pateikt kaut ko labu. – Dēls par tēvu neatbild.
- Ak nē! – viņš strauji pacēla galvu. – Un kā vēl atbild! Morāli. Gan dēls par tēvu, gan tēvs par dēlu. Tas, ko jūs teicāt, ir domāts vainas sajūtas noņemšanai. Mēs atbildam part jebkuru mums tuvu cilvēku. Es to vienmēr saku savos sprediķos. Vienkārši par faktu, ka tas ir tev tuvs cilvēks. Pat par draugu. Un visi to jūt. Bet ne visi uzņemas to apzināties un pateikt balsī. 
- Ja-ja, Martin, – pēkšņi vāciski teica Ēriks. – dich ist absolut recht, – un, paskatoties uz mani, pamāja ar roku uz Mārtina pusi - Viņam ir absolūta taisnība!

- Mēs, trešā reiha vadītāju bērni, nesam savu krustu. - turpināja Mārtins - Manu draugu meita, Katrīna Himlere, Ernesta, Heinriha brāļa meita, viņa ir vēsturniece, politoloģe, viņa ir atmaskojusi ļoti daudzus nacistiskos noziedzniekus. Viņa daudz braukā pa pasauli. Pie tam viņa arī ir paturējusi savu uzvārdu. Viņas pētījumi par brāļiem Himleriem dod viņu ģimenes patieso ainu. Tā ir dvēseles kropļu ģimene. Ziniet, kādas valsts pilsonību viņa ir pieņēmusi? 
- Sveices?
- Nē.
- ASV?
- Nē, jūs neuzminēsiet. .
- Ja-ja! – Pēkšņi, izteiksmīgi pacēlis uzacis, bez smaida, iestarpināja Ēriks. 
- Nu, pieņemsim, pašu radikālāko, - es iedrošinājos - Krievijas!
- Nē!
- Es padodos! - es godīgi atzinos.
- Viņa ir Izraēlas pilsone. Un viņas vīrs - Izraēlas armijas ģenerālis. 

Uz sekundi, turpinādams iet, es iekšēji sastingu. 

- Nu ziniet! – es iesmējos. – Varu iedomāties robežsargu sejas izteiksmes, kad, viņai iebraucot Izraēlā, viņi ierauga viņas uzvārdu!
- Tieši tā! – Mārtins nesmaidīja. – So uzvārdu tur zina visi. Bet viņa speciāli tā atstāja, lai nekad neaizmirstu par savas dzimtas pagātni. 

Es pārsttāju smieties, un sapratu, ka mans humors ir nevietā. 

- Ja-ja! – ar to pašu ekscentrisko sejas izteiksmi apstiprināja Ēriks. - Gudruna, Heinriha Himlera meita, kura uzskata, ka viņš ir dižens un ne pie kā nevainīgs, ienīst Katrīnu, ienīst Mārtinu, ienīst mani, viņa mūs visus ienīst. Viņas dvēsele ir mīkla.  – Ēriks apklusa un gāja, skatoties uz ietvi sev priekšā – Ja-ja…

- Mārtin, es uzdrošinājos pavaicāt, piedodiet par jautājumu, ...bet kādas ir jūsu visspilgtākās atmiņas?

- Ziniet, es jums varētu pastāstīt, kāds Hitlers bija veģetārietis, kā pie viņa notika pusdienas, kā es, būdams pusaudzis, viņu mīlēju un saucu par tēvoci Ādolfu, man taču bija divi vārdi - no tiem otrais - Ādolfs - viņam par godu, es gan šo vārdu nelietoju, kā viņš mani mācīja zīmēt, un kā man tas patika, bet kā man nepatika viņa lielais deguns, kad viņš noliecās pie manis, lai paskaidrotu, kā pareizi jāklāj akvarelis...un kāda maiga un apburoša bija viņa balss. Un kādās es biju šausmās, kad uzzināju patiesību par viņu, par manu tēvu, par visu. 
 Es varētu daudz pastāstīt, bet tam visam nav nozīmes.

- Jums nav taisnība.- es pūlējos iebilst - Tam visam ir nozīme. 

- Nē, – viņš mierīgi atbildēja. - Nav nozīmes. Ir nozīme gadījumam, kurš notika jau pēc kara. Es jau tad biju garīdznieks. Bet ir situācijas, kurās arī garīdzniekam nav atbildes. Tas ir gadījums, par kuru es jau esmu stāstījis intervijās un televīzijā. Pie manis nāca cilvēki, esa uzklausīju viņu grēksūdzes, un centos viņiem palīdzēt un viņus iedvesmot. Pie manis atnāca bijušais vērmahta kareivis. Viņš stāstīja, kā Varšavas sacelšanās laikā viņš bija to vidū, kuri tīrīja māju pagrabus no sacelšanās dalībniekiem. 

No kāda pagraba pēkšņi izlēca maza, piecus vai sešus gadus veca meitenīte un skrēja uz viņa pusi. Bet viņa paklupa un nokrita. Viņš gribēja viņu pacelt un izglābt. Bet pēkšņi izdzirda virsleitnanta balsi, kurš viņam uzkliedza: "Klaus! Nodur to radījumu ar durkli!".  Un viņš, pakļaujoties pavēlei, iegrūda durkli meitenītei krūtīs. Viņa neiekliedzās, bet klusi skatījās viņam acīs Tās bija sekundes. šajās sekundēs viņš saprata, ka ir izdarījis nkaut ko neiedomājamu. Ka ar to nav iespējams dzīvot. Viņš izrāva durkli no meitenītes krūtīm un skrēja pie virsleitnanta, lai viņu nogalinātu. Viņš atrada viņu ievainotu - virsleitnantu bija ievainojusi automāta kārta no loga. Un tā vietā, lai pēc instrukcijas glābtu virsnieku, vairākas reizes iegrūda viņam krūtīs durkli. Viņa grēksūdze notika 20 gadus pēc kara. Bet no tā laika bijušais kareivis, kurš bija kļuvis par pasta ierēdni, tā  arī neapprecējās un viņam nebija bērnu. Pēc viņa vārdiem, viņš nevarēja skatīties bērniem acīs. Visus šos gadus viņš katru dienu dzīvoja ar šīm atmiņām. Viņš teica "Dievs man nepiedos, es nevaru iedomāties, kas ar mani būs pēc tā, ko es esmu izdarījis..." Pat kā garīdznieks es nezināju, ko viņam teikt. Pēc nedēļas šis cilvēks pakārās. Es baidos to teikt, bet, manuprāt, šis cilvēks izdarīja pareizi. Droši vien es esmu nepareizs garīdznieks. 

Dažas sekundes mēs gājām klusēdami. 

- Nē, – es iedrošinājos pateikt, – man liekas, jūs esat pareizs garīdznieks.

Bormans paskatījās uz mani ar gandrīz bezcerīgu skatienu, kurā tomēr vīdēja kāds cerību stariņš.

- Jūs saprotiet, - viņš turpināja, - tas nav tikai reāls stāsts, tas ir arī metaforisks. Tādi ir vairums cilvēku. Pēc tam viņi visu sapratīs. Viņi arī šobrīd saprot, bet brīdī, kad no viņiem ir atkarīga citu cilvēku dzīvība un liktenis - viņi klausa pavēli. Viņi pakļaujas idejai. Jābūt viengabalainam cilvēkam un visu laiku jādomā par to, ko tu dari, un galvenais, tu nedrīksti baidīties būt tu pats, tu nedrīksti baidīties nostāties pret pavēlēm, lai kritiskā brīdī neizdarītu kaut ko briesmīgu.  
- Tad kā, - es sadūšojos viņam pavaicāt, - jūs uzskatāt, ka viņam ir piedots?
- Jā. – Bormans ar izbrīnu paskatījās uz mani. – Viņam ir piedots.
- Kādā veidā?
- Viņš nenogalināja ar nodomu. Viņš to izdarīja aiz pavēles izpildīšanas inerces. Tāpēc viņš tā cieta. Ne Himlers, ne Gebelss, ne mans tēvs neciestu tāda sīkuma dēļ, kā nogalināta meitenīte. Nepatīkama aina, - viņš izdarīja atvairošu žestu ar roku, - bet neradoša ne fizisku, ne idejisku diskomfortu.  Turklāt viņa taču bija ebrejiete. Kaut gan es esmu pārliecināts,  - viņš ar roku pāršķēla gaisu sev priekšā, - ka dvēselē viņi saprata, ka tas ir pretrunā ar cilvēka dabu, ka tas ir noziedzīgi, ka viņiem par to būs jāsamaksā. Es esmu pārliecināts, ka viņi to apzinājās. Tas kareivis bija nacists tīri formāli. Un sodīja pats sevi. Tāpēc viņam ir piedots.