›

Saruna ar Mārtinu Bormanu 12

322 0

Neinnein Martin ndash Ēriks... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu

- Nein-nein, Martin! – Ēriks pēkšņi atkal sāka runāt vāciski un ar sīkām kustībām noliedzoši šūpoja galvu – Es nepiekrītu. Piedot nozīmē noņemt notikumu. Viņam nevar tikt piedots. šeit es esmu vienisprātis ar ebrejiem. Ar ticīgajiem jūdiem. Mūsu kristīgā piedošana, pateicoties kurai kristietība ir iekarojusi pusi pasaules, visus ir izlutinājusi! Nožēlo - un tev tiks piedots! Tā ir liekulība! Tas nevar būt. Es esmu pārliecināts, jūdaisms ir tuvāk īstenībai. Tur ir tā : viss, ko tu esi izdarījis, neatkarīgi no tavas nožēlas, vienmēr paliek kopā ar tevi. Sit kaut pieri pret sienu un zvēri par savas nožēlas patiesumu, - no tā nekas nemainīsies! Nožēla ir svarīga. Tā nosaka tavu turpmāko garīgo ceļu. Bet tā nenoņem notikumu un nenoņem tavu vainu. Bet mēs, kristieši, esam ērti iekārtojušies! Nodevi, nožēloji - un atkal esi kā jauns!

- Ērik! –sašutumā izdvesa Bormans – Tā runāt ir liels grēks! Nožēla - tie nav vienkārši vārdi, tā ir apzināšanās un ciešanas! Dvēseles ciešanas un bieži vien arī fiziskas ciešanas! Cilvēkam ir nepieciešama atdzimšana! Pareizi, tieši ar to kristietība ir iekarojusi pusi pasaules, tāpēc ka tieši šo unikālo iespēju mums ir devis Dievs!

Mārtins, piesarcis no emocijām, saglauda savus matus.

- Redzi, – Ēriks pacēla uzacis un pamāja Mārtina virzienā sarkastiski teica, – Dievs viņam devis! Kā es mīlu šos bērnus!

Ēriks ar ironiju paskatījās uz Bormani, kurš paqcietīgi panesa viņa skatienu.

– Viņš ir katolis, – Ēriks atkal pamāja uz Mārtina pusi, bet pēc tam parādīja ar pirkstu pats uz sevi, - bet es esmu protestants.Pēc būtības praktiski ebrejs. Vispār, es esmu neticīgais. Bet, galvenais, viņš ir jaunāks par mani. jaunībā tā bija liela starpība. Bet arī tagad viņš nav izaudzīs līdz kaut kā saprašanai!

Mārtins, sakniebis lūpas, ar tādu kā nožēlu paskatījās uz viņu. Ēriks uzsita Mārtinam pa plecu un viņš pasmaidīja.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Es jums tikai vienu... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu

- Es jums tikai vienu pateikšu, – Bormans paskatījās uz mani. – Nekad neticiet, ja kāds no vāciešiem vai nevāciešiem saka, ka viņš kaut ko nesaprata. Tie ir meli. Visi visu ļoti labi saprata.
- Ja-ja, – Ēriks pavicināja roku sev priekšā, - tur viņam taisnība!
- Cilvēki melo, lai izskatītos morāli nevainīgi, - to sakot, Mārtins pielieca galvu uz sāniem, kļuvis līdzīgs kādam no Renesanses gleznās attēlotajiem Bībeles personāžiem. - Lai justos nevainīgi, lai justu, ka viņiem ir taisnība, cilvēki melo paši sev un paši tic saviem meliem. Baidos, ka savā vairumā, ja ne pašos pamatos, cilvēki ir neracionāli un amorāli. Viņiem ir raksturīgi radīt sev elkus, - viņš dziļi nopūtās un turpinājha, - gan nacismā, gan staļinismā un ziemeļkorejiešu ideoloģijā, jebkurā totalitārā idejā ir daudz pievilcīga. Cilvēki baidās no dzīves sarežģītības un daudzveidības. Bet tāda ideoloģija rada iespaidu, ka visu izskaidro un atbild uz visiem jautājumiem. Un cilvēki izliekas, ka tam tic. Līdz tādai pakāpei, ka pārliecina paši sevi. Tas ir ārprāts. Bet viennozīmība pievelk, ārprāts aizgrābj, tas ir lipīgs.