Ir 19. gadsimta vidus. Rūpniecība nodarbina lielus ļaužu pūļus, tai skaitā sievietes un bērnus. Darbs noriss līdz pat 16 stundān dienā pie smagām stellēm, gariem konveijeriem un pat pie ogļu mešanas rūpnīcas krāsnīs. Leģenda, kas radusie 20. gadsimta 60. gados PSRS vēsta, ka 1857. gada 8. martā Ņujorkā ielās uz protestiem izgājušas tekstilrūpniecībā nodarbinātās sievietes. Viņas protestēja pret pārlieku smagajiem darba apstākļiem, par ilgo darba dienu un nesamērīgi mazo samaksu. Leģenda visticamāk radusies nomelnojot kapitālistiskās valstis un izceļot sociālismu. Tas bija idealoģiski stratēģisks solis.
Sieviešu dienu pirmoreiz sāka svinēt 1909. gadā ASV Amerikas socialistiskā partija, iespaidojoties no Marksa un Engelsa darbiem. Prātojumos sievietei ir strikti noteikta hierarhija ģimenē un socialismā. Tie balstijās uz autoru stereotipiem.
Kā lielākās un zināmākās sociālistes Vācijā Klāra Cetkina (1910.), LSDSP Sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu vadībā (20.-30.).
Ne visos laikos to atzīmēja un arī ne ar ziediem, kā arī ne 8. martā. Latvijā no 1924. -1934. gadam Starptautisko socialistisko sieviešu dienu atzīmēja kādā dienā, laika posmā no marta beigām līdz aprīļa sākumam, rīkojot sieviešu masu sapulces. Ulmaņa autoritārā režīma laikā šie svētki bija aizliegti.
Ar 1917 gada 8. martā Pēterburgā notikušo sieviešu streiku aizsākās Februāra revolūcija, kas bija pavērsiens Krievijas impērijas sabrukšanai un PSRS dzimšanai. 1966. gadā PSRS Augstākās padomes rezidijs izsludina Starptautisko sieviešu dienu par svētku dienu un brīvdienu. 1975. gadā ANO sāk svinēt Sieviešu dienu un pēc diviem gadiem iesaka dalībvalstīm atzīmēt. ANO dibinātāja ir arī PSRS.
ASV feministu kustība un rīkotās akcijas ir paveikušas daudz sieviešu tiesību un vienlīdzības aktualizēšanā. Vīņas cīnijās par politisko, ekanomisko, sociālo un kultūras sieviešu vienlīdzību. Hronoloģiski tiek izcelti četri feministu kustības viļņi. Pirmā Seneca Falls sieviešu tiesību konvencija notika Ņujorkā 19. -20. jūlijā 1848. gadā. Gadu gaitā ASV feministu kustība darīja daudz un cīnijās par visas pasaules sieviešu tiesībām. Tas ir daudz vairāk kā 8. marta atzīmētāji.
Skatoties vēsturē un mūsdienu politiskajā situācijā, tiek novērota tendence no mušas uzpūst ziloni, vai no nekā uztaisīt kautko. Tāpat ir noticis ar 8. marta svinībām, kuras ir vēsturiski piesietas režīmam, kas godu nav darījis nevienos laikos. Pēckaru gados un pēc lielām represijām mākslīgi radīja svētkus, lai liktu cilvēkiem aizmirs pārinodarījumus. Tas bija kārtējais sociālisma eksperiments.
Sievietes ir jāmīl, jālutina un ziedi jādāvina katru dienu. Es ziedus nedāvināšu 8. martā, jo šis datums man asociējas ar daudziem gadiem asins izliešanas, režīma uzkundzēšanās, paliekām, kas nav vēsture, bet tumsas un sāpju laiks. Mana kundzīte ziedus saņems 19. jūlijā.
