No šodienas sāku jaunu rakstu sēriju - par bērnu dzelzceļiem. Iedvesma rakstīt atnāca no tēva atmiņām.
Līnijas garums: 2,1 km
Diemžēl no līnijas mūsdienās ir palikuši tikai ēku jumti kur nokrituši uz zemes un daži melnbaltie stabiņi.
Bērnu dzelzceļš Rīgā atvērās 1956. Gada 22. jūlijā
Ja būs atsaucība taps raksts ar to kā bērni strādāja šajā dzelzceļā.
Pašlaik izjauktā bērnu dzelzceļa līnija gāja Mežaparka teritorijā, prakstiski paralēli posmam Sarkandaugava – Mangaļi Vidzemes līnija. Līnijas vadība atradās stacijā Komjauniešu jeb Komjaunatnes (Комъяуниешу ) pie kuras no stacijas Sarkandaugava veda piebraukšanas ceļi, izveidojusies trīssliežu sliede (трехниточный) http://railways.id.ru/glossary/3line01.jpg savienojot sliežu platumus 1520/750 mm (kartē atzīmēts ar sarkanu krāsu.
Līnijai bija divas gala stacijas – Komsomoļskas (Комсомольская) un Skolas, kā arī vienu pasažieru platformu starp abām pieturām – Pionieru.
Celtniecības laikā uz līnijas darbojās no Viļņas saņemtā koomenskas lokomotīve tipa 86, Lietuvā nesājošais vārdu T3-78 (rūpnīca № 4757 uzbūvēta 1914. Gada) un necik divmastu kravas platformām. Šis sastāvs vēl gandrīz gadu pēc dzelzceļa līnijas atvēršanas atradās uz dzelzceļa, bet neizmantojās un rezultātā tika norakstīts.
Pirma lokomotīve kura tika izmantota uz Rīgas bērnu dzelzceļa priekš vilcienu pārvadāšanas kļuva lokomotīve Гр-322 dabūta no Gulbenes depo. Pats vilciens bija veidots no diviem vai trijiem četrgaitu pasažieru vagoniem, uzbūvētiem 1930-31 gadam, Liepajas kara ostas darbnīcās un viena nezināma pasažieru vagona, izgatavota uz vieglu rūpniecisku ratu bāzes.
1957. gada maijā sastāvu papildināja lokomotīve ТУ2-077 dabūta neatkarīgi no rūpnīcas.
1960. gadā vecie pasažieru vagoni tika norakstīti un viņus nomainīja četri metāla vagoni Pafawag.
1964. gadā līnija atteicās no tvaika spēka. Lokomotīve Гр-322 tika atdota Liepājas depo. Vienīgā lokomotīve bērnu dzelzceļā palika lokomotīve ТУ2-077. Tā strādāja līdz 1966 gadam, ta tika atdota depo Tallina- Väike, bet pēctam 1972. Gadā Zaporožjas Bērnu dzelzceļam , vietā tika atdota lokomotīve ТУ2-093.
1968. gadā tika veikta vēl viena lokomotīvju maiņa ar Lietuvas depo „Paņevežas” uz turieni tika sūtīta lokomotīve ТУ2-093 un vietā saņemta lokomotīve ТУ3-035, kura Rīgas bērnu dzelzceļā darbojās līdz 1971. gadam. (pēdējā šāda lokomotīve nonāca Tbilisas bērnu dzelzceļā.)
Tajā pašā gadā līnija no Igaunija dabūja lokomotīvi ТУ2-244 un vēl pēc gada - ТУ2-273. Šīs lokomotīves dzelzceļā nostrādāja līdz tā slēgšanai. (Jau darbošanās laikā Rīgas bērnu dzelzceļā lokomotīve ТУ2-244 tika neskaitāmas reizes modernizēta Zasu lauka depo kur tā ieguva vārdu ТУ2м, kas radīja apjukumu, jo tāds vārds jau sen tika dots motorvagonam ТУ2м.)
60desmitajos gados uz platformas „Pionieru” notika ugunsgrēks, iznīcinot visus stacijas uzstādījumus. Tomēr vilcieni vēl ilgu laiku apstājās pie šīs platformas. 1982. gadā likvidēja pieturvietu „Pionieru”.
Attēlā likvidētā platforma "Pionieru".
Liels +. Nezināju, ka ir bijis šāds bērnu dzelzceļš, ļoti interesants raksts, droši taisi nākošo daļu!
maacijaamies tornjkalnaa pretii kapiem ....teoriju visu ziemu un vasaraa uz praksi
nu nezinu bet es personigi braucu pa baltu velti ar dzelzscelju jo biju bernu dzelzscela darbinieks mazs gan bet darbinieks
Raksts interesants un ++ no manis, bet to visu lasīt bija vienkārši mocības. Tāda drausmīgā stilistika un gramatika. 
Nākamreiz pārlasi un izlabo lai ir lasāms.
Tikai pirms liec rakstu pārlasi kārtīgi... citād no krievu valodas autotulks- satulkojis pilnīgu sviestu.
Labs rakststs! 
Ja kādam būtu vēlme atjaunot kautko, ne tikai mežparka atrakciju, bet gan arī rūpnīcas, kuras ir izzagtas un izlaupītas, tad tas jau būtu noticis. Mūsu tautas kalpi tik vien domā, kā tik sabāst ķešā vairāk naudas, bet par to, kas pēctam notiks, viņiem nav ne mazākās daļas, kā kautkas jādara, tad šiem uzreiz latu naudaszīmes simbols acu vietā parādās 
, neatkarīgi no tā, vai tas būtu puķu tirdziņš, miljonu vērts soliņš, vai kas cits , vismaz man ir radies tāds iespaids.
Lai te kautkas mainītos, vispirms jāmainās domāšanai, ne tikai tautaskalpu, bet arī tautas.
Tākā pietiktu dot gāzi grīdā un dzīvot vienai dienai, bet jāsāk domāt ne tikai par savu, bet arī savu bērnu nākotni.
Bet man patiktu izbraukt ar tādu čukčukbāni 
biju gan biljeshu kontrolieris gan paarmijnieks arii biju stacijas balss mums bija formas kaa lielajiem utt
Es dzīvoju Mangaļos un vasarā saīsinot ceļu ejot uz Mežaparku gāju tieši tur kur bija sliedes, patiesībā, tieši tur nekas vairs nevar liecināt, ka tur kkas tāds ir bijis. Tur aug zāle, sliežu nav vai arī jau laikam paejot ir zem zemes, tie dēļi starp sliedēm ik pa laikam sapuvuši rēgojas, aug nelieli koki. Un arī tās betona trepītes ir apaugušas ar sūnām un izārdītas, vienīgi redzot viņas var saprast, ka tur kaut kas ir bijis. Man ir tikai 15, bet atceros, kad biju mazāka vecmamma stāstīja, ka bijis tas bērnu dzelzceļš un mans tētis tur ir braucis, liekas, ka pat atceros, kā tur vēl bija tas sadedzinātais vagons. 
Tiešām negaidīti, redzēt šeit šādu rakstu, bet interesanti. ;)
Kaut ko miglaini no bērnības vēl atceros, ņemot vērā, ka līnija tika nojaukta 97. gadā (man tobrīd bija 9. gadi), šķiet, ka arī es esmu vēl paspējis izbraukt ar tādu.
Bet bērni tur arī strādāja? :) Liekas kaut kā neticiami. Es atceros, ka esmu braucis mazā šaursliežu bānītī, kurš bija pilns ar bērniem, bet vadītājs gan jau bija pieaugušais.
Ar vienu no abām tā rī mieru neatrdaušjām TY-2 sērijas lokomotīvēm pats dabuju izbraukt gan ne Mežaparkā bet līnijā Gulbene-Alūksne
ir nācies pavizināties , kādas 4 reizes noteikti , dikti jau patika , bet, kad izbraukājos ar dažādiem bānīšiem no kūdras ieguves vietām , sapratu ka vairs uz Mežaparku nebraukšu
