Tā saka, ka gaismā labāk redzams. Varbūt tāpēc daudzi meklē taisnību nevis tur, kur tā ir, bet tur, kur gaišāks. Es arī nolēmu pameklēt tur, kur gaišāks – gaismā, ko met ugunskuri, kuros dega reiz raganas.
Raganu sārtu gaismā...15
Mani diezgan ilgi jau interesē jautājums – kā varēja rasties tāda situācija, ka sieviete no valdnieces matriarhātā tika pārvērsta par beztiesisku radījumu patriarhātā un vēlāk kristietībā jau pat par sātana kalponi un vispār galēji neuzticamu radījumu. Kā senā latvju dieviete Māra tika pārvērsta par raganu? Meklējot materiālus šim rakstam, man sāka durties acīs viens sīkums pēc otra, kamēr viss kļuva skaidrs. Mēģināšu arī jums darīt skaidras šādas tādas lietas.
Iedomājieties Eiropas teritoriju pirms Kristus. Teritorija liela, bagāta, kā radīta dzīvei un apstrādāšanai. Jau savos iepriekšējos rakstos mēģināju dot ieskatu tajos laikos, kad Eiropas teritoriju gandrīz pilnībā pārvaldīja tieši baltu tautu grupas. Rietumeiropu pārvaldīja senie ķelti un ģermāņi, kuru kultūra un pasaules uzskati no seno latviešu uzskatiem īpaši neatšķīrās. Senie grieķi esot no baltiem demokrātiju mācījušies, gan nedodot balss tiesības visiem. Un – pie baltu tautām nebija verdzības. Sievietēm bija liela teikšana, līdz pat 2 g.t.p.m.ē. Eiropas teritorijā valdīja nosacīts matriarhāts. Romas ekspansijas rezultātā sāka brukt senās pasaules pamati, sākās tautu staigāšanas un ar to saistītie kari, visbeidzot ar Romas sagrāvi un Kristīgās Romas sākumu sākās apzināta seno tautu un to tikumisko vērtību iznīcināšana ar mērķi skaldīt un valdīt.
Domāju, ka retais vairs šaubās, ka Baznīca ir tikai viens globāls biznesa projekts, klāts ar ļoti plānu tikumības kārtu. Kristietības galvenais postulāts, ka ikviens cilvēks ir grēcīgs un kāds ir ļāvis sevi nogalināt, lai uzņemtos šos visus grēkus, un caur šo vienu, viņam ticot, visi cilvēki un katrs atsevišķi var tikt no saviem grēkiem tīri, ir ļoti laba augsne visiem tiem, kas negrib dzīvot tikumīgi un novelt savu grēku nastu uz kāda cita pleciem. Ja pagāniskajā kultūrā katrs pats ir atbildīgs par savu nelietību un labi zin, ka dabūs par to samaksāt ja ne šajā dzīvē, tad nākošajā, tad kristietībā ir vieta neliešiem, kas gatavi izmantot visus līdzekļus, lai labi dzīvotu gan šajā saulē, gan nākošajā, jo ir kāds stulbenis, kas uzņemsies visus viņa grēkus, ja vien viņš pirms nāves paspēs apēst viņa miesu un uzdzert viņa asinis. Un ar tādiem neliešiem ir pilns Baznīcas augšgalā. Un šādiem neliešiem galvenais visos laikos ir bijis labi ēst, labi dzert un grezni dzīvot, un, lai to panāktu, Baznīcai bija vajadzīgas arvien lielākas teritorijas un arvien vairāk aitu, ko cirpt. Tautai sludinot atsacīšanos un miesas vajadzību nicināšanu, pati baznīca peldējās zeltā un greznībā, nu, varbūt ar dažiem izņēmumiem, bet, kā saka, nav likuma bez izņēmuma.
Tā kā Baznīcai tās pirmssākumos ļoti paveicās ar pāvestiem, kas bija viltīgi, kā žurkas un mankārīgi, kā vārnas, Baznīcas vara ātri izpletās un žigli vien pārņēma Rietumeiropu. Bezatbildība savas sirdsapziņas priekšā, ko tā sludināja, valdzināja tās pagāniskās sirdis, kurām nepatika līdzšinējā kārtība, ka katram pašam par savām nelietībām jāatbild, un likumsakarīgi, ka pirmie metās kristīties tie lielākie rīkļurāvēji un slepkavnieki. Interesanti, ka lauku cilvēki dažos apvidos vēl pat līdz 18.gs piekopa pagāniskos rituālus un nebija kristīti, jo iekšējā tikumība neļāva tiem ļaut kādam citam uzņemties viņu grēkus, un arī grēku viņiem jau arī īpašu nemaz nebija. Baznīcai pieņemoties spēkā, tā arvien atklātāk rādīja savu īsto seju, sākot ar laupīšanas karagājieniem, ko maskēja zem vēlmes izplatīt prieka vēsti pagāniem, turpinot ar vēršanos pret ebrejiem, kurus vainoja visās pasaules nelaimēs, ieskaitot mēri, un beidzot ar iekšējo ienaidnieku meklēšanu, kas vainagojās ar ķeceru sārtiem visā Eiropā.
Ir ārkārtīgi grūti pilnībā iznīcināt ārkārtīgi senu, komplicētu un pilnīgu vērtību sistēmu, kuru bērnam iemāca jau ar šūpuļdziesmām. Grūti cīnīties ar tikumību, labsirdību un godīgumu, kas ieaudzināta no bērna kājas. Neiespējami tādā vidē padarīt baltu par melnu un melnu par baltu. Ko darīt ar cilvēkiem, kuriem pie kājas tāds Kristus, kuriem katrā meža stūrītī pa dieviņam un katrā mājas paksī pa gariņam? Ko lai dara ar tādām sievām, kas saulgriežu naktīs metas plikas un skrien apkārt rudzu laukam, un liek vainagus savām govīm uz ragiem, un pielūdz mīļo Māru, govju Māru, ragaino Māru ( starp citu, jūs zinājāt, ka Astartes slepenais, sakrālais vārds ir Mara?)... Ko darīt ar stiprām, tikumīgām sievietēm, kurām klausa vīri un dēli, kurām pieder lielāka vara, nekā baznīckungam jebkad bijusi un būs? Ko darīt ar zāļu večiņām, kuras ārstē tādas vainas, kur nelīdz ne lūgšanas, svētītais ūdens? Baznīckungiem bija skaidrs – sieviete ir tā, no kuras atkarīgs, kāda būs nākamā paaudze, māte iemāca savam bērnam visus pamatus, kamēr netiks salauzta sieviete, tikmēr netiks klāt tautai. Sieviete ir tā, kas bērnam stāsta pasakas vakaros, pasakās ir ietverta visa tautas vēsture un garīgās vērtības, sieviete bērnam iemāca atšķirt labu no ļauna, kamēr būs gudras un stipras sievietes, tikmēr Baznīcas vara būs vāja. Tāpēc Baznīca jau no pašiem saviem pirmssākumiem sievietes lomu sabiedrībā mēģinājusi samazināt, cik vien tas ir iespējams, atņemot sievietei jebkuras tiesības un padarot to cik iespējams atkarīgu no vīrieša. Bet ar to nebija gana. Un tapa projekts „Ragana”.
Gudrajiem baznīckungiem nepaslīdēja garām nepamanīts fakts, ka Eiropas nepaklausīgo tautu apziņā jau kopš seniem laikiem bija parasts daudzus dabas spēkus identificēt ar sievietes dabu, gluži tāpat, kā mēs tagad saucam viesuļvētras sieviešu vārdos. Nelaime, vētra, slimība, nāve – ne velti visi šie jēdzieni ir sieviešu dzimtē. Tad nu attapīgie baznīcas darboņi nolēma šo identifikāciju novest līdz galam un uzgrūst sievietei atbildību par visām nelaimēm, kuras baznīca nespēja ne novērst, ne kontrolēt. Bija vajadzīgs tikai pietiekoši kolorīts tēls, vēlams, jau pazīstams un biedējošs. Un tālu nebija jāmeklē.
Katras tautas pasakās jūs atradīsiet kādu biedējošu veceni, kas ir neglīta, gudra, varena un līdz kaulam ļauna. Tomēr tikai slāvu tautu grupā šī vecene ir identificēta un nosaukta vārdā – tā ir Baba Jaga. Šis personāžs ir ārkārtīgi arhaisks, par to liecina seno tehnoloģiju klātbūtne, Babai Jagai ir piesta, ar ko viņa lido, un gudra māja uz vistas kājas, kā arī dažādi citi burvīgi priekšmeti, kas atgādina mūslaiku saziņas tehnoloģijas. Babai Jagai ir ļoti raksturīgs izskats – garš, līks deguns ar lielu kārpu, viena acs pārklāta ar glaukomu, ilkņiem līdzīgi zobi un kaula kāja. Arī raksturīgie mājdzīvnieki neizpalika, noplucis, melns, pusakls kaķis un melns krauklis bija viņas īpašie pavadoņi. Īpaši jāpiemin, ka Babai Jagai garšoja mazi bērni. Tā kā pārējo tautu pasakās šī vecene ir tikai blāva Babas Jagas atblāzma un reti tai ir dots vārds, tad var secināt, ka tieši Baba Jaga ir visu šo veceņu arhetips, pirmssākums. Tad nu baznīckungi ņēma šo arhetipu, izmantojot to, ka cilvēkiem jau pirms tam bija no tā bail, un „Raganas” projekts varēja sākties. Interesanti, ka pirms 15.gadsimta Eiropas tautu valodās jēdziena „ragana” nemaz nebija, tas figurēja tikai baznīcas iekšējā vidē ar latīnisko nosaukumu „maga”, tad tika ņemti vietējo tautu jēdzieni, kas simbolizēja dabas spēkus un attiecināti uz sievietēm, kas it kā spēj valdīt pār šīm parādībām, piemēram, spīganas, kas latviski nozīmē gaismas lodes, kas dejo virs labības laukiem un rada apļus tajos, tapa par sievietēm, kas gandē labību un buras.
1326. gadā pāvests Jānis XXII izdeva bullu Super illius specula, kurā raganība tika izdalīta atsevišķā tiesvedībā. Tika īpaši uzsvērts, ka sievietes pašas to nedara, bet caur viņām darbojas velns. Īpaši ciniski tika izmantots pašu sieviešu mātes instinkts, biedējot sievietes ar to, ka nekristītiem bērniem raganas var nodarīt pāri sevišķi viegli. Sākās pirmās raganu prāvas, un jau netālajā 1486. gadā tika izdota slavenā rokasgrāmata par raganu tiesāšanu Malleus maleficarum (Raganu veseris), kurā divi dominikāņu mūki (Krāmers & Šprengers) aizrautīgi stāstīja, kā atpazīt īstu raganu. Lieki teikt, ka vecā Baba Jaga te tika aprakstīta visā pilnībā.
Paturam prātā, ka Baznīca ir biznesa projekts. Visa mantība, kas piederēja notiesātajām raganām, pārgāja mātes Baznīcas īpašumā, un sieviešu, kas atbilda ārējam raganas aprakstam, kļuva arvien mazāk un mazāk. Tāpēc gudrā Baznīca izdomāja, ka ar ārējām pazīmēm ir par maz, jo ragana taču var arī maskēties, pārvēršoties par daiļām, jaunām sievietēm, vēlams, bagātām un neatkarīgām. Vācijā vien raganu prāvās dzīvību zaudēja apmēram 20 000 sieviešu, būtiski papildinot Baznīcas ietekmi un mantu kambarus. Tā kā Baznīcai bija svarīgs rezultāts, tika izdomāti veidi, kā iznīcināt sievietes jebkurā gadījumā, ir tā ragana, vai nav. Tā saucamā ūdens pārbaude darbojās nekļūdīgi – ja sieviete noslīka, viņa bija nevainīga, ja nenoslīka, tad tas bija pierādījums viņas raganībai un viņa tika sadedzināta. Tādā veidā līdz 18.gadsimta vidum tika iznīcināti apmēram 100 000 cilvēku. Sieviete bija vainīga jebkurā gadījumā – ja viņa bija kropla un neglīta, tā bija velna kalpone savā īstajā izskatā, ja skaista un gudra – šīs dotības viņai no velna, tīra un tikumīga – taupās velnam, netikla staigule – caur viņu darbojas velns, mēģinot novest no ceļa kārtīgos dievticīgos vīriešus. Sievietei nebija izredžu šajā cīņā ar baznīcu. Beigās pat Babas Jagas transportlīdzeklis piesta tika nomainīts pret slotu, jo tā atradās katras sevi cienošas sievietes īpašumā, un, ja tev bija slota, tad tu potenciāli jau biji ragana. Baznīca izmantoja cilvēku zemiskākās īpašības, skaudību, nenovīdību, slinkumu un protams, bailes, lai uz pazemoto tautu rēķina pieņemtos spēkā un varenībā. Šis Baznīcas terors beidzās tikai 18.gadsimta beigās, pateicoties zinātnes un izglītības izplatībai. Tomēr ļaunums jau ir nodarīts. Senie dievi un dievietes cilvēku acīs ir pazemināti līdz māņticīgiem murgiem, dabas likumu iemiesojumus tajos vairs neviens neatpazīst, tikumība cilvēcē veidojas ļoti lēnām, paies ļoti ilgs laiks, līdz cilvēce atkal sasniegs to garīgās attīstības līmeni, kas vērojams dainās un pasakās.
Nākošo lapu var nešķirt, tur ir tikai titulbilde.