Putins un Krievija. Mantojuma lieta. II3

2011. g. itāļu laikraksts La Republica nopublicēja pirmo pētījumu par Vladimiru Putinu. “ Raksta «Putin, le bugie sul Kgb»  autori Karlo Bonini un Džuzepe d'Avanco, bija savā laikā atmaskojuši Borisu Jeļcinu, “Ģimeni”, viņu kredītkartes, Paulu Borodinu u.c. Lai pasaules sabiedrība beidzot noskaidrotu, kas ir biedrs Putins viņi veica divu mēnešu izmeklēšanu un izvaicāja vairumu lieciniekus, kuriem ir tieša saikne ar Putina karjeru.

Kā var lasīt La Republica rakstā, “Ģimene”, kura sastāvēja no Tatjanas Djačenko, Anatolija Čubaisa, Aleksandra Vološina, Borisa Berezovska, Romāna Abramoviča, Aleksandra Mamuta un Valentīna Jumaševa, apzinoties, ka “tēvocim” ir laiks meklēt aizstājēju, izlēma ka “vislabāk tam atbilda mazais pelēkais cilvēks - Voloģa Putins, lelle leļļu meistaru rokās”. Viņam bija jāaizstāv “ģimene” no bezgalīgajiem uzbrukumiem no prokurora Karlas del Ponte un citiem “Jaunās Krievijas” ienaidniekiem., kuri apgalvoja, ka Boriss Jeļcins un viņa meitas ņēma kukuļus no Metabex kompānijas vadītāja, padarot Jeļcinu par neatbilstošu aizstāvi.

Izdevās žurnālistiem arī atrast līdz šim nepublicētus dokumentus un pat tikties ar diviem superlieciniekiem, kuri līdz šim bija klusējuši: viens no tiem bija KGB aģents, un otrs bija augstu stāvošs ierēdnis St. Pēterburgas administrācijā.

Tomēr Vladimiram Ivanadze, kurš strādāja tajā laikā “Soveršeno Sekretno” kāds KGB rezerves apakšpulkvedis“V” saka: “Putins apgalvo, ka strādāja Pirmajā Galvenājā Pārvadē (PGP). Taču es domāju, ka tas ir neiespējami. Sākot ar 1976. g. 30. jūniju, es, kopār ar 25 klausītājiem, kuru vidū bija arī Putins, izgājām apmācības kursu KGB, bet mūsu grupai nebija nekādas saistības ar PGP, bet gan tika gatavota “pieciniekam”, citiem vārdiem, priekš pārvaldes, “cīņai ar pretinieka ideoloģiskajām diversijām”.

No sacītā izriet, ka Putina nodarbošanās bija diversantu un viņiem simpatizējošo “smadzeņu skalošana”.

La Republica slejas vidū bija ievietots arī faksimilē no atmaskojošās vēstules, kuru “V” bija nosūtijis Artjomam Bobrovikam.

2000 g. 9. martā Artjoms mira aviācijas katastrofas rezultātā, lidmašīnā, kura veica lidojumu Kijeva-Maskava. Kā apgalvoja Poļu žurnāliste Kristīna Kurčab-Rēdliha, Babroviks un viņa kolēģi lidoja pēc... Putina bērnības fotogrāfijām, “pirms pirmajām Prezidenta vēlēšanām, kurās balotējās Putins, Artjoms Bobroviks, Holdinga “Soveršeno sekretno” prezidents, bija paziņojis, ka būs nopublicēts Putina bērnības stāsts. Taču lidmašīna uzsprāga Šeremetjevo, nesasniegusi mērķi.

La Republica viens no žurnālistiem Džuzepe d'Avanzo mira 2011. g. 30. jūlijā.

Žurnālistiem Krievijā vispār ir nelāga tendence hroniski mirt nedabiskā nāvē, un to skaits sniedzas pāri diviem simtiem, nerunājot par tiem, kas ierindo Krieviju to valstu trijniekā, kurās žurnālistika ir visnāvīgākā profesija. Kā viena starp viņiem bija Anna Poļitkovska, nogalināta Putina dzimšanas dienā ar diviem šāvieniem krūtīs savas mājas kāpņutelpā. Taču viņa bija paspējusi izdot grāmatu “Putina Krievija”, kuras pirmizdevums gan iznāca angļu valodā.

Kad, no 1991. gada par Sanktpēterburgas mēru tika ievēlēts Anatolijs Sobčaks, sens Putina paziņa, Putins tika iecelts par priekšēdētāju ārējo sakaru komitejā. No 1994. gada marta viņš sāka strādāt par Pēterburgas Domes priekssēdētāja pirmo vietnieku. Kad 1996. gada augustā Sobčaks zaudēja vēlēšanās, Putins pārcēlās uz Maskavu, lai ieņemtu Valsts Prezidenta kontroļu virsvaldes priekšnieka amatu. 1998. gadā iecelts par FSB (Drošības dienests) direktoru. Taču, kad prezidents Boriss Jeļcins savā uzrunā nosauca viņu par savu pēcteci, viņš bija iecelts par Valdības priekšsēdētāja vietas izpildītāju, tajā pašā dienā, jo acīmredzot, FSB direktors par prezidentu nederēja. 

Kā otrs kandidāts uz Prezidenta posteni, bija jaunais, daudzsološais Boriss Ņemcovs, kuram bija veiksmīga politiskā karjera Borisa Jeļcina prezidentūras laikā, ko viņš aizsāka vides aktīvistu kustībā lai cīnītos pret Gorkovas atomelektrostacijas būvniecību. 1991. gada novembrī viņš bija kļuvis par Ņižņijnovgorodas apgabala gubernatoru, kā jaunākais šādā postenī.

Esot tajā viņš veica inovatīvas, vērienīgas reformas Ņižnijnovgorodas reģiona attīstībā, kas viņam deva iespēju saglabāt posteni uz otro termiņu.

Kad 1996. g., viņš savāca miljons parakstus pret karu Čečenijā, salika mapes “Gazelē” un aizveda uz Maskavu. Atstājis “Gazeli” Vasiļjevas nogāzē, izvilka vienu mapi ar parakstu lapām un devās uz Kremli, taču kara sākumu neizdevās apturēt.

1997., enerģētikas ministrs. 1997., valdības priekšsēdētāja pirmais vietnieks. 1998., izveidoja liberālu kustību “Jaunā Krievija” («Россия молодая»), kas vēlāk kļuva par koalīcijas “Pravoje delo” pamatlicējiem., un 1997.- 1998. gadam bija viens no biedriem Krievijas Federācijas drošības Padomē.

Viņš kļuva par tuvu Jeļcina draugu un prezidenta pārstāvi reģionā, un savā autobiogrāfijā Jeļcins par Ņemcovu raksta, ka viņš “solīja ar pašu savu parādīšanos nodrošināt valdībai pavisam citu uzticības resursu. Un pavisam citu politisko klimatu valstī. “Maskavas ziņu” intervijā Jeļcins 2003 gadā izstāstīja, ka pēc Ņemcova iniciatīvas viņš parakstīja direktīvu par atvērtu konkursu rīkošanu privātām firmām, kuras nodrošinātu valsts pasūtījumus.

Par pēkšņo maiņu Jeļcina noskaņojumā Ņemcovs komentē sekojoši: “Patiesi, Jeļcins vienu brīdi gribēja, lai es kļūstu par viņa nomainītāju. Es taču biju veiksmīgs gubernators, kuram izdevās kaut ko lietderīgu paveikt Ņižnajā: noklājām 2000 km ceļus, atjaunojām baznīcas, apgādājām karavīrus ar dzīvokļiem. Lūk arī iemesls tādiem augstiem reitingiem. Bet tas nokrita tādēļ, ka mans nāciens uz Maskavu bija ar lozungu: “Demontēsim bantītisko kapitālismu!” Tas bija lozungs cīņai ar oligarhiem. Pēc tam oligarhija sāka ar mums informācijas karu, jo Berezovskis ar Gusinski bija īpašnieki vadošajiemKrievijas telekanāliem, un ar informācijas tehnoloģijas palīdzību viņi iznīcināja manu reitingu, lūk arī viss stāsts. Toreiz vēl oligarhus atbalstīja Tatjana Djačenko, Borisa Jeļcina meita, un viņa apkārtne. Tajā laikā to sauca vienā vārdā - “Ģimene”.