Putina diktatūra Krievijā9

Ievads.

Laikā, kad Rietumu un ASV kapitālisms ideoloģiski sakāva un sabrucināja PSRS, Krievijas iekšpolitikā valdīja haoss. Par prezidentu tika izvēlēts Boriss Jeļcins un bija amatā divus termiņus. Pēc viņa, Kremļa tronī kāpa bijušās PSRS drūmākās iestādes, proti, Valsts Drošības Komitejas apakšpulkvedis Vladimirs Putins, kurš Jeļcina laikā bija arī premjerministrs. Nav noslēpums, ka Krievijā augstus amatus ieņem bijušie VDK virsnieki, bet Putins ir īpašs gadījums. Iespējams, ka tieši laikā, kad pasaule, kas viņam bija apkārt, sabruka, viņš redzēja vīziju uz nākotni. Veids, kādā nostalģiskais čekists ir nonācis līdz varas krēslam, daudzos cilvēkos ir izraisījis plašu jautājumu loku. Nevar noliegt to, ka tas notika pateicoties viņa saistībai ar valsts drošības struktūrām. Pateicoties viņa autoritārajai politikai, viņš ir ieguvis tādu kā diktatora statusu. Tomēr rodas jautājumi – kāpēc Putinu nekad nekritizē Krievijas mediji? Kāpēc kaut mazākais protests pret viņu tiek brutāli izjaukts? Kāpēc tik daudzi žurnālisti ir nomiruši mīklainos apstākļos?

Krievija ir viena no tām valstīm, kurā vidusšķiras praktiski vispār nav. Ir tikai turīgie, kas ir turīgi pateicoties organizētai noziedzībai un nelikumīgām privatizācijām deviņdesmitajos gados, un tā dēvētā „darba tauta”. 1991. gadā, pēc PSRS sabrukuma, vārds „demokrātija” bija ļoti populārs. Bet divus gadus vēlāk tas kļuva par lamu vārdu.[1] Tas bija pārsvarā pateicoties Jeļcina veiktajām reformām sakarā ar privatizāciju. Krievijas iekšpolitikas problēmas mediji vienmēr ir centušies noslēpt, aizbildinot tos ar kādām mazsvarīgām tēmām. Viena no lielākajām iekšpolitikas problēmām ir teritoriāla. Piemēram, Čečenija. Putina pirmā prezidentūras terminā laikā noritēja otrais Čečenijas karš, kurš beidzās ar to, ka Čečenijā tagad ir Maskavai uzticīgs līderis. Bet paši čečenu seperātisti joprojām vēlas neatkarību no Krievijas Federācijas. Šis nebūt nav vienīgais piemērs, kāpēc Putina politika ir viltīga un nedemokrātiska. To pašu var attiecināt uz to laiku, kad Dmitriju Medvedjevu ievēlēja par Krievijas prezidentu 2008. gadā. Abi cilvēki, Putins un Medvedjevs apmainījās posteņiem un tikko kā Putins iesēdās premjera krēslā viņš izdeva likumu, ka prezidentūras termiņš ir jāpagarina par diviem gadiem. Viņam tas izdevās. Putina realizētā politika ir autoritāra un kaitē Krievijas attīstībai demokrātijas virzienā.


1. Iekšpolitika.

1.1. Reformas

Putina ideja par demokrātiju nepieļauj domu, ka sabiedrība var kritizēt un apšaubīt politisko eliti. Cilvēki, kuri ir dzīvojuši PSRS laikos, iespējams, jūt mazu atšķirību starp to, kāda politika bija toreiz un kāda – tagad. Nav arī liels pārsteigums, ka tieši Krievijas Federācijas Komunistiskā Partija ir vienīgā, kas konkurē Putina „Vienotajai Krievijai”. Kad viņš kandidēja uz prezidenta krēslu 1999. gadā, viņa manifests, ar kuru viņš sevi iepazīstināja ar elektorātu, bija satricinošs dokuments. Tas bija plaši un izteikti liberāls, tam bija vīzija par Krievijas institucionālo attīstību, kā arī reformas un vienīgais iespaids par to cilvēkam varēja būt tāds, ka Putins interpretētu Rietumu politiku.[2] Īsāk sakot – viss bija izplānots tā lai liktu tautai domāt, ka demokrātija ir aiz stūra un gaida. Protams, ka Putina vīzija uz lietām krietni vien atšķīrās no tā, kādu to pasniedza manifests. Viņam bija sava vīzija un šo vīziju laika gaitā sāka dēvēt par putinismu.

Reformas bija, tikai kādas? Šo reformu efekts bija tāds, ka tika ierobežota un kontrolēta politiskā konkurence. Vietējā un valsts līmenī, vadīt biroju ir krietni vien dārgāk un grūtāk.[3] Ja zem Jeļcina varas Krievija bija manipulatīva pseido-demokrātija[4], kurā oligarhiem bija patvaļa, tad Putina autoritārajā Krievijā patvaļa ir tikai Putinam. Kādas tad ir Putina autoritārisma galvenās iezīmes? Valsts Domei un Federācijas Padomei nepiemīt tāda pati ietekme kāda tā ir bijusi iepriekš. Putins bija tas, kas šo ietekmi mazināja. Bieži vien Dome līdzinās izpildvaras pagarinājumam. Šī spēku sadalīšana šķiet vairāk kā slogans, nekā realitāte. Domes prezidentālās vēlēšanas 2003-2004. gadā tika atzīmētas ar pārmērīgu tā dēvēto administratīvo resursu lietošanu, kuru centrālās ietekmes rezultātā bija vietējo gubernatoru un mēru lēmumu pieņemšana.[5] Nav šaubu, ka Putins bija tas, kurš izdarīja spiedienu uz viņiem. Masu mediji, it īpaši galvenie telekanāli nokļuva valdības ietekmes zonā. 2004. gadā, līdz ar to Putina otrās prezidentūras sākumā daudzi populāri politiskie raidījumi tika slēgti un valsts kontrolētie telekanāli kalpoja tikai ar vienu misiju – tā vietā lai izglītotu un informētu cilvēkus par politisko kultūru un iekšpolitikas problēmām, cilvēki tika izklaidēti ar dažnedažādiem šoviem un izklaides raidījumiem.[6] Putins ļoti nevēlās lai cilvēki zinātu par viņa īstenoto politiku, tāpēc, ka tas varētu sacelt neizpratni un šaubas par viņu kā politisko autoritāti. Reģionālie vadītāji apdraudēja federālās valdības autoritāti federālās politikas ieviešanā. Lai restaurētu „autoritātes vertikālo ķēdi” un ieviestu vienotu politiku, Putins atklāti sauca pēc diktatūras tipa likumiem lai īstenotu vispārējās tiesību normas visā federācijā. Viņš īstenoja piecas nozīmīgas daļas pirmajā reformu veikšanas periodā, kas biaj arī pirmās prezidentūras laikā. Tās bija sekojošas:

1.Viņš izveidoja septiņus federālos rajonus

2.Veica reformas federācijas padomē

3.Tika izveidota jauna valsts padome

4.Tika piešķirtas jaunas pilnvaras prezidentam atlaist reģionālos gubernatorus, kā arī reģionālās asamblejas

5.Tika izveidota liela kampaņa lai panāktu reģionālās hartas un republikāniskās konstitūcijas saskaņošanu ar Krievijas konstitūciju[7]

Ar šādām īstenotām reformām Putins bija apliecinājis sevi kā diktatorisku un autoritāru personību. Pateicoties šīm reformām viņš reģionālajos gubernatorus varēja izmest un iebīdīt krēslos sev tīkamus cilvēkus, tādējādi nostiprinot savu ietekmi. Šīs reformas nodrošināja viņa pārvēlēšanu 2004. gadā. Nākamās reformas sekoja tajā pašā gadā kad viņu pārvēlēja, pēc Beslanas traģiskajiem notikumiem:

1.Vēl viena reforma federācijas padomē

2.Tika atceltas viena mandāta vietas Valsts Domē

3.Tika izteikti priekšlikumi palielināt minimālo biedru skaitu partijai lai tā varētu tikt oficiāli reģistrēta

4.Federālie subjekti (autonomās republikas) apvienojās ar Krievijas guberņām[8]

Šajās reformās var ļoti labi manīt to, kā Putins vēlas tikt vaļā no politiskajiem konkurentiem, likvidējot tā saucamās sīkpartijas. Putins skaidroja, ka viņa jaunā īstenotā politika ir nepieciešama lai nodrošinātu vienotību valstī un valsts struktūru nostiprināšanu, kā arī lai izveidotu efektīvu iekšējās drošības sistēmu.[9] Un, protams, visi viņam noticēja. Patiess fakts – no 450 vietām Krievijas Federācijas Valsts Domē, Putina kontrolētā partija „Vienotā Krievija” aizņem 70%. Vai tas ir demokrātiski?

1.2. FSB un cenzūra.


Ja Trešajā Reihā fīreram par personīgo miesassardzi un uzticamāko organizāciju kalpoja SS, PSRS laikā Ģenerālsekretāriem bija VDK, tad Putina autoritārajā Krievijā ‘melnos politiskos pasūtījumus’ pilda FSB. Politikā nekas nenotiek nejauši un jebkuru žurnālistu, kas uzdod par daudz jautājumu, vai atļaujās kritizēt, nekavējoties cenšas izolēt vai likvidēt. Maskavā smagi piekauts Krievijas laikraksta „Kommersant” žurnālists Oļegs Kašins — viņš bija rakstījis par protesta akcijām pret valdību un ekstrēmistu mītiņiem. Kopš 2000. gada Krievijā ir reģistrētas 19 žurnālistu slepkavības, kuras nav atklātas.[10] Tikai nedaudz vēlāk tika piekauts vēl viens žurnālists Anatolijs Adamčuks, kas strādāja „Žukovskije vesti” laikrakstā. Neskatoties uz to, ka policija uzskatīja, ka tā ir bijusi laupīšana, nevis politisks pasūtījums, upuris bija piekauts līdz komas stadijai.[11] Arī viņš bija valdības kritiķis. Šādi un daudzi citi līdzīgi „negadījumi” ir bieža parādība Krievijā. Arī pēc tam, kad žurnāliste Anna Poļitkovska uzrakstīja grāmatu „Putina Krievija”, tika noslepkavota. Visas aizdomas krita uz FSB, bet, protams, pierādījumu nekādu nebija.

Šī gada 14. jūnijā FSB kopā ar policiju saņēma ciet 200 000 rakstu kopijas, kas bija anti-putiniskas un sastāvēja vienīgi no analītiskas viņa politikas kritikas. Šajā skandālā bija arī iesaistīta opozīcijas organizācija „Solidaritāte”. Raksts saucās „Putins. Rezultāti 10 gados.” un sastāvēja no 48 lapaspusēm, kurās netika saudzēts pašreizējais premjerministrs Putins.[12] Vai Krievija tiek pārvērsta par policijas valsti?

Šāda un līdzīga kritiskas informācijas konfiscēšana un likvidācija Krievijā ir ierasta lieta, bet kā īsti radās Putinam paklausīgā FSB vienība? Patiesībā tā nav nekas cits, kā vien VDK mantiniece un viens no tās izveidotājiem ir bijušās VDK biedrs Nikolajs Kovaļovs, kurš arī ir Valsts Domes deputāts. Interesanti ir tas, ka FSB organizācija atrodas tajā pašā ēkā, kurā atradās VDK un Putins savulaik ir bijis tās vadītājs. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka daudzi bijušie VDK darbinieki ir ieņēmuši augstus amatus iekš FSB. Caur abiem Putina prezidentūras termiņiem FSB ir konsolidējusi savu politisko varu. Cilvēki, kas ir no FSB kontrolē valdību un Kremli, lai gan paši FSB darbinieki ir valdībā un tāpēc ir pamats uzskatīt, ka Putina mērķis ir Krieviju pataisīt par police state modeli, kāda savulaik bija Vācija Hitlera laikā.

Ir ļoti daudzi stāsti, kuri saistīti ar šo bēdīgi slaveno organizāciju, bet pavisam nesen notika īpatnējs skandāls. Ir zināms, ka Krievijai nav draugu, tikai biznesa partneri. Viens no tiem ir Baltkrievija, kura, tāpat kā pārējās kaimiņu valstis, vēlas mazināt savu atkarību no Krievijas derīgajiem izrakteņiem un gāzes. Septembrī, portālā YouTube.com parādījās video, kurā kāds anonīms cilvēks pavēstīja, ka Putins ir pavēlējis FSB nogalināt Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko, sakarā ar gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Lai arī daudzās mājas lapās izplatījās šāda informācija, protams, viss tiek noliegts no Krievijas valdības puses.

1.3. Opozīcija.

„Es zvēru cienīt un aizstāvēt visu vīriešu un sieviešu tiesības un brīvību, ievērot un aizsargāt Krievijas Federācijas konstitūciju.” – Tādi bija Putina vārdi 200. gada 26. martā, kad viņš ar 52% pārsvaru ieguva prezidenta statusu.[13]Pavisam droši var teikt, ka opozīcija Krievijā ir tikai „skata pēc” un Putina sistēmā bez tādas varētu mierīgi iztikt. Sava otrā termiņa sākumā Putins konsolidēja savu absolūto varu Krievijā, tādējādi boikotējot liberālo un demokrātisko opozīciju.

Vislabākā sadarbība Putina „Vienotajai Krievijai” ir ar „Krievijas Liberāli Demokrātisko Partiju”, kuras līderis ir Valsts Domes vicespīkers Vladimirs Žirinovskis. Protams, tāpat kā Kongo Demokrātiskajai Republikai, arī Liberāli Demokrātiskajai partijai nav nekāda sakara ar liberālismu un demokrātiju. Šīs abas un vēl viena partija „Rodina”, jeb „Dzimtene” kopējiem spēkiem nodrošināja sev krietnu vairākumu Domē un tāpat ir arī tagad.

2. Ārpolitika.

2.1. Baltijas valstis.

Skatoties uz to, ka Krievijas Federācija, kā tiešā PSRS mantiniece pārkāpj latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības, nerepatriējot savus nelikumīgi iemitinātos kolonistus, viņi ir kļuvuši par ļoti spēcīgu ieroci Putina Krievijas rokās. Nav noslēpuma, ka lielākais kolonistu politiskais spēks „Saskaņas Centrs” ir Kremļa sponsorēts. Krievijas ārpolitika attiecībā uz Baltijas valstīm vienmēr ir bijusi agresīva un nievājoša. Tā jau ir bijis kopš neatkarības atgūšanas. Vēstures interpretācija ir viens no centrālajiem elementiem Krievijas sliktajās attiecībās ar kaimiņvalstīm. Gadu simtiem ilgi Krievija ir spīdzinājusi un paverdzinājusi savas nelielās kaimiņu tautas un kad ir reiz pienāca laiks, kad tās kļuva neatkarīgas, nepārprotami tā ar to nevarēja samierināties. Pasaules vēsture ir visinteresantākais objekts politiskajām spekulācijām, tā regulāri tiek grozīta un mainīta politisko spēku interesēs, bieži vien izkropļojot notikumu būtību.

Viena no šādām tēmām Baltijas valstu okupācija 1940. gadā. Kopš Putina nākšanas pie varas šis jautājums ir ne tikai noliegts, bet arī ir izveidotas vairākas propagandas filmas, kas Baltijas valstis parāda no tā sliktākā skatu punkta. Nesen tika izveidota filma „Baltija: Kādas okupācijas vēsture”, kas, tāpat kā „Nacisms Baltijas gaumē” bija domāta Krievijas iedzīvotāju acīm. Šādi Putina kontrolētā Kremļa pasūtījumi ir bieža parādība un tikai pasliktina attiecības starp kaimiņvalstīm. Kāpēc tad īsti Putina Krievija noliedz okupāciju? Atbilde ir vienkārša – Krievija nevēlas izmaksāt kompensācijas par PSRS okupācijas nodarītajiem postījumiem. Kopš Putins ir nācis pie varas Krievijā (un ir arī tās neoficiālais līderis arī šobrīd), Latvijā notiek ļoti ievērojama mēroga 9. maijā pie dzelzsbetona konstrukcijas, ko atsevišķi indivīdi dēvē par uzvaras pieminekli, notiek publiska pārmērīga alkohola lietošana, antilatvisku lozungu paušana, totalitārisma simboliku demonstrēšana un milzīgi koncerti, kurus visus sponsorē „Saskaņas Centra” organizācijas, kuras savukārt, sponsorē Putina autoritārais Kremlis.

Kāpēc Krievija tik ļoti negatīvi reaģēja, kad Baltijas valstis iestājās NATO? Kāpēc nesen Krievija pieprasīja NATO anulēt Baltijas valstu aizsardzības plānu? Vai Baltijas valstis un NATO tai ir drauds? Un vai visas šīs prasības nav putina pirksts? Vēl Putina režīmam ir atklāta tendence saukt Latviju par fašistisku valsti un lai to „pierādītu” ir izveidota filma „Nacisms Baltijā”. Neskatoties uz to, ka visas Krievijas pārvaldīšanas metodes atbilst fašisma modelim un Krievijas valdība publiski atļauj neonacistiem rīkot gājienus un mītiņus Maskavas un Sanktpēterburgas ielās, tieši Latvija ir, pēc Kremļa domām, fašistiska valsts, kurā tiek pārkāptas sveštautiešu tiesības.

Visnegatīvākais attēlojums bija par krieviski runājošo stāvokli Latvijā, un šis temats vijās cauri visām pārējām tēmām. Krievijas elitei ir viegli nonākt pie kopsaucēja par Latvijas „krievvalodīgo diskrimināciju”, un šis temats arī ir izdevīgs, jo Maskava var to taktiski izmantot attiecībās gan ar Rīgu, gan arī ar Briseli. Krievijas žurnālistu attēlojumā Latvija nopietni pārkāpj krievvalodīgo cilvēktiesības un ir radījusi viņiem unikālu apkaunojošu nepilsoņu statusu. Latvijas politika, jo īpaši izglītības reforma un tiesas prāvas pret bijušajiem čekistiem un padomju militārpersonām, apdraud visus krieviski runājošos Latvijā. Savukārt viņi attēloti kā viendabīga kopiena, kas ir vienota pret Latvijas valdību (bet ne pret latviešiem) un cieši saistīta ar Krieviju.[14] Šajā gadījumā būtu jāsaka, ka krievu tautības cilvēkiem Latvijā ir atļauts iegūt pamatizglītību dzimtajā valodā, bet mazākumtautību cilvēkiem Krievijā šāda privilēģija ir liegta.

2.1. Gruzija

Bez terorisma un cilvēktiesību pārkāpšanas Ziemeļkaukāza Dagestānā, Čečenijā un citās Krievijas okupācijas zonās, Putina politika izrāda agresiju arī neatkarīgām valstīm. Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm un Gruziju samērā ilgi atrodas Krievijas ienaidnieku saraksta galvgalī. Ar ko tad īsti šīs valstis ir izpelnījušās šādu attieksmi? Cik daudz Krievijas mediji ir atbildīgi par ienaidnieka tēla veidošanu? Kā Latvija tiek attēlota Krievijas medijos? Mediji ir kļuvuši par svarīgu instrumentu Krievijas iekšpolitikā un ārpolitikā, jo īpaši pēc tam, kad Putina prezidentūras gados liela daļa elektronisko mediju nonāca Kremļa kontrolē. Taču pētnieki līdz šim maz analizējuši, kā šis instruments izmantots un kā un kāpēc dažādas tautas un valstis Krievijas medijos ir atspoguļotas. Patlaban šāda veida analīze guvusi jaunu aktualitāti, ņemot vērā Krievijas mediju lomu 2007. gada Bronzas kareivja krīzes laikā Igaunijā, bet jo īpaši - nesenajā Krievijas - Gruzijas kara laikā.[15] Iespējms, ka Krievija izmantoja to, ka Gruzija nebija NATO dalībvalsts un okupēja tās teritoriju, par attaisnojumu izmantojot dienvidosetīnu seperātistus, kuri vēlējās būt Krievijas paspārnē. Krievijas agresija pret Gruziju ir neattaisnojama un bīstama visām kaimiņu tautām. Lai gan gruzīni paši bija tie, kas Gruzijai ekonomiska posta un savstarpēju ķildu laikā lūdza Krieviju izveidot starptautiskus miera uzturēšanas spēkus gruzīnu–abhāzu un gruzīnu–osetīnu militāru sadursmju novēršanai, Krievija šīs sadursmes ne tikai veicināja, bet pārvērta tās pilsoņu karā.[16] Uzlidojumus, bombardējot dzīvojamās ēkas, citādi kā par rupju starptautisko tiesību pārkāpumu nosaukt nevar.

Intervijā amerikāņu kanālam CNN Krievijas premjers Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievijas un Gruzijas karu izprovocēja ASV valdošās aprindas ar vienīgo mērķi iegūt republikāņu prezidenta kandidātam tik nepieciešamos punktus tuvojošās novembra mēnesī vēlēšanās. Tāpat Putins intervijā CNN paziņoja, ka ASV kūdīja Gruziju uzbrukt neaizsargātai Dienvidosetijai. Saskaņā ar Putinu Krievijai nebija izvēles pēc tam, kad tika nogalināti vairāki miera uzturētāji Chinvali. Putins paziņoja, ka Krievijas darbība bija vērsta uz ātrāku humanitārās katastrofas novēršanu. Bez tam Putins apgalvoja, ka ASV nespēja atturēt Tbilisi no agresijas pret Dienvidosetiju nodarīja pamatīgu skādi Krievijas un ASV attiecībām. “Nespēja atturēt Gruziju no agresijas, protams, nodarīja pamatīgu skādi mūsu attiecībām, starpvalstu, pirmām kārtām. Bet lieta nav tikai tajā, ka ASV administrācija nespēja atturēt Gruzijas vadītājus no šīs noziedzīgās darbības, ASV faktiski apmācīja un apbruņoja Gruzijas armiju”, teica Putins intervijā telekanālam CNN.[17]

3. Secinājumi.

Kas tad īsti ir demokrātija un kādi būtu kritēriji demokrātiskai valstij? Pirmais prātā nāktu konstitūcija, bet tai diemžēl ir tik pat liela nozīme cik partiju programmām mūsdienās. Jāatgādina, ka arī PSRS konstitūcija bija demokrātiska. Tātad, lai noskaidrotu, kādi ir demokrātijas pamatprincipi, jāņem piemērs no zinātnieka Roberta Dāla septiņiem kritērijiem: Valdību pārrauga tautas ievēlētas amatpersonas; Vēlēšanas ir brīvas un vienlīdzīgas; Vēlēšanu tiesības ir visiem pilngadīgajiem pilsoņiem; Ievēlēt var jebkuru pieaugušo; Ir trīs demokrātiskās brīvības – vārda, pulcēšanās un biedrošanās; Alternatīvas informācijas iegūšanas iespēja ir aizsargāta ar likumu; Jebkuram ir tiesības izveidot politisku organizāciju vai interešu grupu[18] Vai Putina žņaugtās Krievijas politika atbilst šiem kritērijiem? Noteikti nē. No visiem piemeklētajiem kritērijiem, Putina reformu Krievija diemžēl visvairāk atbilst fašisma definīcijai. Kritēriji ir sekojoši: Spēcīga un centralizēta vara; Autoritārs līderis; Iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē; Spēcīga militarizācija; Agresīva ārpolitika; Radikālisms un agresija pret opozīciju; Represijas pret medijiem; Apzināta pilsoņu dezinformēšana.

Šāda būtu šī skarbā patiesība par lietām, kas notiek Krievijas Federācijā kopš Putina parādīšanās uz politiskās skatuves. Progams, ka milzīga lielvalsts, kas gandrīz vai gadsimtu ir bijusi zem totalitārisma režīma, nevar desmit, vai pat divdesmit gadu laikā iekustināt demokrātiju. Bet negatīvais ir tas, ka Krievijā pat neviens to necenšas darīt. Kāpēc Putins mērķtiecīgi reksonstruē nedemokrātisko pagātni un īsteno nedemokrātisku politiku? Atbilde ir pavisam vienkārša – viņu māc nostaļģija un alkas pēc kādreizējās varas. Pierādījums ir tāds, ka reiz viņš teica, ka PSRS sabrukums ir divdesmitā gadsimta vislielākā ģeopolitiskā katastrofa. Tāpēc no šāda cilvēka, kas alkst totalitārisma, demokrātiju nekad nevarēs sagaidīt. Putina politika ir autoritāra un diemžēl no demokrātijas nav ne ziņas, ne miņas. Krievijai atliks tikai gidīt, kamēr nomainīsies paaudzes un visi vecie čekisti vairs nestaigās pa šo zemi. Iespējams, ka tad Krievijā uzplauks demokrātija, neskatoties uz to, ka visaktīvākie jaunieši Krievijas Federācijā ir Putina partijas „Vienotā Krievija” jauniešu organizācijas „NAŠI” biedri...

[1] Citāts no dokumentālās filmas „The Putin System”
[2] Ibid.
[3] Leon Aron, „What does Putin Want?” (Commentary, December 2006.) pp. 20.
[4] Alexey K. Pushkov „Putin and His Enemies” (The National Interest, winter2004/2005) pp. 52.
[5] Ibid. pp. 53.
[6] Alexey K. Pushkov „Putin and His Enemies” (The National Interest, winter2004/2005) pp. 53.
[7] Cameron Ross, „Federalism and Electoral Authoritarianism” pp. 355-356.
[8] Ibid. pp. 359.-360.
[9] Ibid. 360.
[10] „Krievijā piekauj žurnālistu”, Portāls nra.lv,
http://zinas.nra.lv
[11] „Krievijā piekauj vēl vienu žurnālistu” Portāls Delfi.lv, http://www.delfi.lv
[12] Portāls The Other Russia „FSB siezes 100 000 copies of Anti-Putin report” http://www.theotherrussia.org
[13] Citāts no dokumentālās filmas „The Putin System”
[14] Nils Muižnieks, „Latvija Krievijā – Kulturālais ienaidnieks”, sabiedriskās politikas portāls politika.lv, http://www.politika.lv
[15] Ibid.
[16] „Gruzija: Abhāzijas un Osetijas vēsture”, Forums zemessargs.lv, http://www.zemessargs.lv
[17] Portāls PRO5.lv „Putins: Karš Gruzijā ir provokācija” http://www.pro5.lv
[18] Dahl, Robert. Ch. 7 „Differences: Polyarchies and Nonpolyarchies: Explanation” in Modern Polytical Analysis (New Jersey: Prentice Hall, 1991), pp. 73-74.