Piemineklim nezināmajam padomju kareivim Berlīnes centrā ir otrs nosaukums, kuru nekad, nekad nemin oficiālajā vācu presē- bet tautā vēl arvien šis piemineklis tiek saukts par "Pieminekli nezināmajam izvarotājam" II Pasules kara beigas .tieši ar ko tadu ir palikusas Berlīnes iedzīvotāju atmiņā...
Piemineklis nezināmajam izvarotājam70
Kad bija pagājuši jau krietni divdesmit gadi pēc Vācijas apvienošanās, un vācieši jau atipri atguvuši pašapziņu, vienā jaukā 9. maija priekšvakarā, kad Berlīnē dzīvojošie krievi jau bija saposušies svinēt savu "День Победы", viņus sagaidīja visai nepatīkams pārsteigums.
Pieminekļa postamentu rotāja sarkani uzraksti vācu valodā " Izvarotajs. Slepkava. Zaglis" Sekoja, protams, nikna Krievijas sūtņa Vācijā Vladimira Koteņeva protesta nota un sašutuši raksti presē. Pieminekļa cietušās daļas kaut ka aizklāja un iekarotāji veiksmīgi kartējo reizi nosvinēja savu uzvaru...
Bet tas tomēr lika atcereties senos notikumus un pacelt tā laika fotogrāfijas, aculiecinieku liecības un nodot atklātībai gadu desmitiem noklusēto...
Nacistu gauleiteram Jūliusam Štreiheram, par antisemītisma sludināšanu un aicinājumiem iznīcināt ebrejus Nirnbergas tribunāls 1946. gada oktobrī piesprieda nāves sodu. Bet! Bija līdzīgs padomju ideologs Iļja Ērneburgs, kura īstenota propagandas kampaņā tika lietoti gandrīz tie paši vārdi, tikai lietojot vārdu "vācieši" Savā uzsaukumā “Nogalini”, ko publicēja 1942. gada 25. oktobrī. Ērenburgs rakstīja: “Vācieši nav cilvēki. No šā brīža vārds “vācietis” mums skan kā lāsts. No šā brīža vārds “vācietis” liek strādāt šautenes aptverei. Neskaiti dienas. Neskaiti verstis. Skaiti tikai tevis nogalinātos vāciešus.”
Uz Vācijas robežas, lai padomju rīkļurāvēji nekādā gadījumā nekļūdītos, stāvēja plakāti tipa "Lūk viņa, nolādētā Vācija!" ar pirkstu, kurš rādīja uz nīstajiem Rietumiem- vēl viena Ērenburga asprātība. Un sarkanie nekļūdījās...
Viena no pirmajām apdzīvotajām vietām, kur 1944. gada 21. oktobrī iebruka padomju karaspēks, bija Nemmersdorfas ciems Austrumprūsijā (tagad Kaļiņingradas apgabals). Kad pēc divām dienām vāciešiem izdevās šo ciemu atkarot, atklājās neiedomājami šaušalīga aina,.. Visas ciemā palikušās meitenes (pat astoņgadīgas) un sievietes bija izvarotas, spīdzinātas un barbariski nogalinātas. Sarkanarmieši (25. tanku brigādes 2. bataljons) bija darbojušies un rīkojušies kā nezin no kurienes uzradušies necilvēki vai arī no ķēdes norāvušies asinssuņi.
Neviens no padomju kara noziegumiem nav tik labi dokumentēts kā šis. Aculiecinieku ziņojumi runā tik skaidru valodu, ka tos apšaubīt ir visai grūti. Varam izlasīt prātam neaptveramas lietas. Runa ir par kailām sievietēm, kuras sistas krustā pie šķūņu durvīm, gan bērniem ar sadragātiem galvaskausiem, gan arī sirmgalvi, kurai nošķelta puse galvas. Šaušalīgos kinohronikas kadrus ar izvarotām un noslepkavotām ciema sievietēm un meitenēm noskatījās daudzi Vācijas iedzīvotāji, kuros radās paniskas bailes no sarkanās armijas. Sākās spontāna un stihiska bēgļu kustība.Divu mēnešu laikā gandrīz 8,5 miljoni vāciešu valsts austrumu novados aizbēga no mājām. Tā bija lielākā paniskā migrācija pasaules vēsturē.
Ieņemtajā Austrumvācijā zvērības bija tik briesmīgas, ka to priekšā nobālēja pat turku ordu izdarības 12. un 13. gadsimtā, un Čingizhans un Batijs bija tīrie jēriņi. Arī vairāki amerikāņu militārie vadītāji un politiķi (piemēram, pazīstamais diplomāts Džordžs Kenans) savās atmiņās padomju karaspēka rīcību pret vācu civiliedzīvotājiem salīdzina tieši ar aziātisko ordu darbību. Tikpat tiešs ir britu karaspēka komandieris feldmaršals Bernards Montgomerijs. Viņa memuāros varam lasīt, ka “sarkanie tik tiešām bija necivilizēti aziāti”, kuru “rīcība izsauca mūsos riebumu”.
Padomju karavīru rīcība uzbrukuma laikā bija tik barbariska, ka to nav pat vērts mēģināt izskaidrot. Tūkstošiem vācu bēgļu gāja bojā – tika noslīcināti, nošauti vai gluži vienkārši sašķaidīti zem padomju tanku kāpurķēdēm. Daudzo aculiecinieku ziņojumi vienkārši stindzina asinis. “Tēvs nošauj mani!” lūdzas kāda neglābjami sakropļota vācu meitene pēc krievu tanku ietriekšanās bēgļu pajūgu kolonnā Osterodes rajonā (Austrumprūsija) 1945. gada 19. janvārī. Viņai piebalso tikpat smagi cietušais brālis: “Jā, tēvs, es arī nevaru ilgāk gaidīt.” Tēvs, raudot: “Pagaidiet vēl mazliet, bērni.”
Kopumā šajās zvērībās Austrumvācijā bojāgājušo civiliedzīvotaju skaits varētu būt kā minimums 2,5 miljoni.
Aleksandrs Solžeņicins, tolaik sarkanarmijas kapteinis, apraksta piedzīvoto Naidenburgā, "Heringštrāse 22. Māja nav nodedzināta, tikai izlaupīta. Pie sienas kāds raud- ievainota māte, tikko dzīva. Maza meitene gultā, mirusi. Cik viņu bija? Vads, rota? Meitenīte, padarīta par sievieti, sieviete, pārvērsta par līķi. Māte lūdz: "Kareivi, nogalini mani!" Lūgums pēc nāves bija ļoti populārs tolaiku Austrumvācijā.
Sarkanā armija devās arvien tālāk uz rietumiem, arvien vairāk atgādinot aziātu ordu sajaukumu ar čigānu taboru- tanki brauca, pārklāti ar dārgiem persiešu paklājiem, uz kuriem sēdēja kareivji ar kolekciju vīnu pudelēm rokās. Kolonnās iet piedzērusies kareivji ar Napoleona laiku trīsstūrenēm galvās, brauc ģērboņiem rotāta kariete, aizdzīta no kāda aristokrāta muižas
Angļu vēsturnieks Entonijs Bīvors raksta, ka tikai Berlīnē par izvarošanu upuriem kļuva līdz 130 tūkstošiem vācu sieviešu un meiteņu. Ap 10 000 no viņām nomira, tika nogalinātas vai izdarīja pašnāvības. Kopumā Vācijā tika izvarotas apmēram 2 000 000 sieviešu.
Padomju kareivji izvaroja ne tikai vācietes, bet arī no "fašistu verdzības" atbrīvotās krievietes. Ļevs Kopeļevs atceras, ka knapi izglabis no piedzērušiem tankistiem jaunu polieti, kura kliedza "Jēzus, Marija, es esmu poliete!" Vienīgais arguments, kurš uz viņiem iedarbojās, bija Kopeļeva nomērķētā pielādētā pistole. Pēc Dienvidslāvijas atbrīvošanas serbi bija šausmās par no Austrumiem ienākušajiem "slāvu brāļiem" – izvarošanas, laupīšanas, viss sarkano karotāju "džentlmeņa komplekts". Baltie emigranti stāsta par to, ka tika izvarotas arī Belgradā dzīvojušas krievietes. Bez tiesas un izmeklēsanas tika nošauts ap 10 000 Belgradas iedzīvotaju tikai pirmaja represiju vilnī vien.
Masu kara noziegumi turpinājās arī pēc Vācijas kapitulācijas. 1945 gadā slaveno vācu pilotu- asu Hartmani kopā ar citiem karagūstekņiem un bēgļiem amerikāņi nodeva krieviem.
Pirms amerikāņi aizbrauca, viņi guva priekšstatu par to, kādam liktenim viņi ir nolēmuši vācu siebvietes un bērnus, kuru vienīgais noziegums bija tas, ka viņi bija vācieši. Jaunie puisi no Alabamas un Minesotas ieraudzīja krievu lāci darbībā. Sievietes un vīrieši tika atdalīti atsevišķi, un bruņotie varoņi ķērās pie izvarošanas amerikāņu kareivju un vācu vīriešu acu priekšā, kuri zem ložmetēju stobriem nekā nevarēja palīdzēt savam sievām un meitām. Kad divas kailas vācu meitenes izrāvas un metās pie amerikāņu kravas mašīnām, amerikāņi attapās un ievilka viņas iekšā. Krievi šaujot gaisa un mežonīgi aurojot metās pie amerikāņu mašīnām. Amerikāņi pavērsa ieročus pret krieviem un steigšus brauca projām. Kad amerikāņi aizbrauca, komuņagas zaudēja katru sajēgu. Mātes centās aizsargāt savas meitas, bet viņas sadauzīja līdz bezsamaņai un pēc tam tādā stāvoklī izvaroja. Orģijas turpinājās līdz vakaram. Kad rīta saules stari apgaismoja tanku ielenkto pļavu, vairums vāciešu nepamodās. Bet tie, kuri pamodās, konstatēja, ka atrodas drausmīgā nāves valstībā, kura kā ar karstu dzelzi palika iededzināta viņu apziņa uz visu mūžu. Kad Hartmanis pamodās, viņš ieraudzīja sev blakus guļot apakšvirsnieku ar sievu un meitu. Viņš ar nazi bija pārgriezis vēnas sev, savai 11 gadus vecajai meitiņai un sev. Daudzi bija nožņauguši savas sievas un meitas un paši pakārušies. Viņi bija devuši priekšroku ātrai nāvei, nevis nebeidzamām mocībām.