Mans Profils - LatvijasEiriks
Šajā rakstā pastāstīšu par Lieldienu salu, kāpēc tā nosaukta tā un Vēsturi par to,
Ceru, ka nezinājāt to ko rakstu.
Ceru, ka patiks.
Patiesība par lieldienu salu.0
22
7
Nosaukums
Lieldienu salai tās tagadējo nosaukumu deva eiropiešu pirmatklājēji holandieši ar Jakobu Rogevēnu priekšgalā, kuri pirmoreiz ieraudzīja salu 1722. gada Lieldienu svētdienā.
Salas polinēziešu nosaukums Rapanui (Rapa Nui - "Lielā Rapa") cēlies no polinēziešu darbaspēka, kas ievests darbam no Basa salu Rapas (Rapa Iti - "Mazā Rapa"). Tomēr pastāv apgriezta hipotēze, ka Basa salu Rapas vārds cēlies no rapanujiešu bēgļiem, kas apmetušies mazajā Rapas salā.
Pastāv vairākas hipotēzes par salas "oriģinālo" polinēziešu nosaukumu, tai skaitā Te pito o te henua (Pasaules naba), kas saistās ar salas nošķirtību. Leģendas stāsta, ka iesākumā sala tikusi nosaukta par Te pito o te kainga a Hau Maka (Hau Makas mazais zemes gabaliņš). Cits nosaukums, Mata-ki-Te-rangi, nozīmē "Acis, kas runā ar debesīm".
Atrašanās vieta un ģeogrāfija
Lieldienu sala ir viena pasaules izolētākajām vietām. Tā atrodas 3600 km no Čīles krastiem un 2075 km no tuvākās apdzīvotās salas Pitkērnas. Sala i Gomesa atrodas 415 km uz austrumiem, bet tā ir neapdzīvota.
Salas augstākais punkts ir 507 m augstais Terevakas vulkāns. Salā, netālu no Terevakas ir trīs saldūdens krāteru ezeri (Kau, Raraku un Aroi), bet nav pastāvīgu ūdensteču.
Reklāma
Vēsture
Lieldienu salas vēsture ir neticami bagātīga un ļoti pretrunīga. Tās iedzīvotājiem ir nācies pārdzīvot badus, epidēmijas, karus, vergu tirgotāju uzbrukumus unkoloniālismu, kā arī salas ekosistēmas sabrukšanu. Salas iedzīvotāju skaits vairākas reizes ir samazinājies vairākkārtīgi. Salinieki ir atstājuši tādu kultūras mantojumu, kas nav salīdzināms ar to skaitu.
Pastāv vairākas pretrunīgas teorijas par salas kultūrvēsturi. Lielākā daļa zinātnieku pieskaita salas kultūru Polinēzijai. Bet vietējās tradīcijas norāda uz divu dažādu rasu līdzāspastāvēšanu: "garauši" (hanau epe), salas pirmiedzīvotāji ar sarkaniem matiem un gaišu ādu, un "īsauši" (hanau momoko), ar īsām ausīm, tipiskie polinēzieši.
Ororoinas 11. pakāpes pēcnācējs Pedro Atans 1955. gadā stāstīja Tūram Heijerdālam sekojošo: "Starp mūsu senčiem ir bijuši skaisti cilvēki. Salā bija divu veidu cilvēki: vieni bija tumši (polinēzieši) un citi bija ar ļoti gaišu ādu, kā jūs no lielās zemes un ar gaišiem matiem. Īsti baltie cilvēki. Bet tie bija īsti rapanujieši, ļoti īsti. Mūsu ģimenē bija daudz balto cilvēku, kurus sauca "ohotea", vai par gaišmatainajiem. Mana māte un tante bija rudmates. ... Manā dzimtā daudzās paaudzēs bija šādi cilvēki. Mēs, brāļi, neesam tādi. Manai noslīkušajai meitai bija piena balta āda un īsti rudi mati, tāpat kā manam pieaugušajam dēlam Huanam. Viņš ir Ororoinas 12. pakāpes pēcnācējs."
Ekoloģija
Lieldienu sala kopā ar tās tuvāko kaimiņu, 415 km attālo Sala i Gomesas salu, veido atsevišķu ekoreģionu, Rapanui subtropisko platlapju mežu. Raksturojas ar relatīvi nelielu nokrišņu daudzumu, kas, iespējams, saistāms ar atmežošanu. Sākotnējie subtropiskie mitrie platlapju meži šodien ir iznīcināti, bet fosilo ziedputekšņu un koksnes palieku paleobotāniskie pētījumi liecina, ka sala agrāk ir bijusi apmežota ar daudzām koku, krūmāju, paparžu un zālāju sugām. Lielas palmas (Paschalococos disperta), radniecīgas Čīles vīna palmai, tāpat kā toromiro (Sophora toromiro), bija salas dominējošie koki. Palmas ir izzudušas un toromiro ir izzuduši brīvā dabā. Mūsdienās ar vairāku botānisko dārzu līdzdalību notiek pasākumi, lai atjaunotu toromiro audzes brīvā dabā. Vismaz pēdējos 300 gadus sala ir klāta galvenokārt ar zālājiem un naatu audzēm Rano Raraku un Rano Kau krāteru ezeros. Naatu meldru audzes (kuras aug arī Andos un tur tiek sauktas par "totoro") tiek izmantotas kā viens no argumentiem par salas iedzīvotāju dienvidamerikānisko izcelsmi, kaut arī ziedputekšņu analīzes norāda, ka šis augs salā audzis vismaz 30 000 gadu. Pirms cilvēka ierašanās salā bija lielas jūrasputnu kolonijas, kas vairs nav sastopamas lielajā salā, kā arī vairākas nelidojošo putnu sugas, kas mūsdienās izmirušas.
Lieldienu sala kopā ar tās tuvāko kaimiņu, 415 km attālo Sala i Gomesas salu, veido atsevišķu ekoreģionu, Rapanui subtropisko platlapju mežu. Raksturojas ar relatīvi nelielu nokrišņu daudzumu, kas, iespējams, saistāms ar atmežošanu. Sākotnējie subtropiskie mitrie platlapju meži šodien ir iznīcināti, bet fosilo ziedputekšņu un koksnes palieku paleobotāniskie pētījumi liecina, ka sala agrāk ir bijusi apmežota ar daudzām koku, krūmāju, paparžu un zālāju sugām. Lielas palmas (Paschalococos disperta), radniecīgas Čīles vīna palmai, tāpat kā toromiro (Sophora toromiro), bija salas dominējošie koki. Palmas ir izzudušas un toromiro ir izzuduši brīvā dabā. Mūsdienās ar vairāku botānisko dārzu līdzdalību notiek pasākumi, lai atjaunotu toromiro audzes brīvā dabā. Vismaz pēdējos 300 gadus sala ir klāta galvenokārt ar zālājiem un naatu audzēm Rano Raraku un Rano Kau krāteru ezeros. Naatu meldru audzes (kuras aug arī Andos un tur tiek sauktas par "totoro") tiek izmantotas kā viens no argumentiem par salas iedzīvotāju dienvidamerikānisko izcelsmi, kaut arī ziedputekšņu analīzes norāda, ka šis augs salā audzis vismaz 30 000 gadu. Pirms cilvēka ierašanās salā bija lielas jūrasputnu kolonijas, kas vairs nav sastopamas lielajā salā, kā arī vairākas nelidojošo putnu sugas, kas mūsdienās izmirušas.
Tev patiks šie raksti
