Visu Svēto diena, Visu Svēto vakars, Mirušo nakts, Helovīns un tie ir tikai daži no nosaukumiem dienai, kas tiek svinēta naktī no 31. oktobra uz 1. novembri.
Kās tad ir šī diena jeb nakts, un ko mēs ar to godinām?
Daudzās tautās izsenis, iestājoties rudens tumšajam laikam, tiek ticēts, ka notiek dzīvās un mirušo pasaules saskaršanās. (Tāpat arī latviešiem - Veļu laiks.) Senie Balti klāja galdus, lai reizi gadā, godinātu mirušos radus ar cienastu, kad tie nāk apraudzīt šai saulē palikušos mīļos.
Citās tautās tic, ka tieši šis ir laiks, kad raganas rīko sabatu, vienu no četriem visa gada laikā.
Mūsdienās gan šī diena tiek pasniegta nedaudz savādāk, īpaši Savienotās valstis ir radījuši šo nepareizo iespaidu, ka tie ir svētki, kad jāgrebj ķirbis un bērni diedelē saldumus ejot no mājas uz māju, nekā tas ir bijis vēsturiski, pašos pirmsākumos. Turklāt, šie pirmsākumi iesakņojas pat ļoti senā vēsturē, kas ir pirms Kristus dzimšanas.
Šī tradīcija nāk no senajām Ķeltu ciltīm. Viņu priesteri, druīdi, dedzinājuši ugunskurus, kuros ziedojuši, dedzinājuši dažādus upurus. Ķelti uzskatīja, ka it viss rodas no nāves. Pēc dažādām ugunskurā atrodamajām zīmēm esot zīlējuši nākotni. No ugunskura esot katrs paņēmis pa oglītei, ko mājās pavardā nolikt, tādējādi ,pēc to uzskatiem, uguns pavardā dodot lielāku siltumu un degot ilgāk. Pēc ugunskura nodzišanas katrs druīds esot atstājis tam blakus mazu akmentiņu, ja no rīta kāds neatrodas vecajā vietā, tā nolicējs ilgāk par gadu nenodzīvos. Šajā laikā atveroties vārti uz viņsauli, un mirušo gari var apciemot zemi, bet kopā ar viņiem no elles ierodas arī visādi nešķīsteņi, raganas, tādēļ priesteri esot saģērbušies atbaidošos tērpos, zvērādās, lai aizbaidītu no sevis šos mošķus. Ķelti esot arī ārpusē un uz ceļiem atstājuši ēdienu, lai mirušie un dēmoni nenāktu mājā ēst.
