Padumjā (ups, atvainojos, Padomju) Latvija58

„...Kaprona zeķes bija grūti dabūt, un bija modē zeķes ar vīli aizmugurē. Mēs, meitenes, vasarā zīmējām viena otrai ar ķīmisko zīmuli līnijas no augšas līdz papēdim, lai izskatītos, ka modernās zeķes ir kājās...”

„...Par zeķēm runājot, ja valdziņš nobruka, to uzņēma ar speciālu valdziņu uzņemamo tamboradatu uzmanīgi diedziņu pa diedziņam, tad ar tievu diedziņu sašuva tā, ka pat grūti bija pateikt.”

„...Mums ceptuvē bija gadījums, cilvēks bija atradis maizē ieceptu zelta gredzenu un, godīgs cilvēks būdams, aiznesis uz ceptuvi atdot īpašniekam. Taču neviens neatzinās, ka gredzens būtu viņa. Lieta tāda, ka ar gredzeniem pirkstos nedrīkstēja mīklu mīcīt, varēja prēmiju zaudēt, bet prēmija bija lielāka, nekā gredzena cena. Beigās prēmiju vienalga nogrieza visiem.”

„...Jūs sakāt, nebija bezdarbs. Bet jūs zināt, ka bija tāds likums, ka varēja iesēdināt par liekēdību? Līdz diviem dienā pa ielām kursēja miliči un prasīja dokumentus katram cilvēkam darbaspējīgā vecumā, kurš pa dienu nebija darbā. Sīkos, kas bastoja skolu, arī ķerstīja. Ja kuram ilgāk par trim mēnešiem nebija  darba, to varēja iebāzt ķurķī tikai tā.”

„...Padomju laikā varēja pelnīt, stāvot  rindā. Bija viens laiks, kad pēc šņabja bija baigās rindas, ārā pa durvīm un vēl aiz stūra. Tad nu vajadzēja tikai laicīgi iestāties rindā un gaidīt, kad radīsies kāds trīcošām rokām un degošām trubām, trīnīti mierīgi tādam varēja prasīt par  savu vietu rindā, ja biji tuvu kasei.”

„...Veikalā citas nagu lakas nebija, kā tikai sarkana, un viss. Tad vēl bija tādas jocīgas plakstu ēnas lūpu krāsas tūbiņās, konsistence arī tām bija kā lūpu krāsai. Acu zīmuli veikalā bija neiespējami nopirkt, kontūras acīm zīmēja ar skropstu tušu. Draudzene reiz nopirka acu ēnas no čigānietes, mēs mēnesi visas par viņu smējāmies. Acu ēnas izrādījās dambretes kauliņos iepildīti krāsainie krītiņi, ar ko bērni zīmē uz asfalta.”

„...Tas bija septiņdesmito gadu beigās. Mana draudzene nicināja vīriešus un neviens viņai nebija gana labs ilgstošām attiecībām, tomēr brīdi pa brīdim gadījuma sakarus viņa atļāvās. Vienīgā problēma bija tā, ka viņai bija šausmīgi bail saslimt ar kādu seksuāli-transmisīvu slimību, tāpēc pēc katra sakara viņa skrēja pārbaudīties uz venērisko dispanceru. Kamēr vienreiz uzrāvās. Aizgāja uz dispanceru uzzināt analīžu rezultātus un pa taisno tika aizvesta uz piespiedu ārstēšanos. Par laimi, pēc nedēļas izrādījās, ka analīzes bijušas nepareizas.  Tomēr darbavietai tika paziņots tāpat, un kolektīvā notika pāraudzinošais darbs par amorālu dzīvesveidu. Mēs, precētās, zviedzām kā sistas.”

Kapeikas

Protams, bija arī labas lietas, bet tikai pateicoties pašiem cilvēkiem un Latvijas laikā iegūtajām prasmēm un tikumiem. Strādīgs latvietis varēja izdzīvot arī izsūtījumā. Latvijas laikus piedzīvojušie cilvēki ilgi nevarēja samierināties ar tikumiem, kas nāca cieņā Padomju Latvijā - darīšanu pa roku galam, zagšanu un pieaugošo dzeršanu.