Padomju varas ''skaistais'' laiks Ukrainā 1917-1991.3

Ukrainas Tautas Republikas karavīri cīņā.

1918.gada 29.aprīlī Ukrainā notika vācu atbalstīts valsts apvērsums un pie varas nonāca Pavlo Skoropadskis. Tā sauktajā Maizes audzētāju kongresā Skoropadski ievēlēja par Ukrainas augstāko vadītāju - hetmani. Centrālā Rada tika padzīta, bet Ukrainas Tautas Republika pārdēvēta par Ukrainas valsti (Ukrainska Deržava). Drīz pēc vācu karaspēka aiziešanas Skoropadska valdība tika gāzta. 1918.gada 14.decembrī Kijevā ienāca Simona Petļuras vadītās militārās vienības, kas atjaunoja Ukrainas Tautas Republiku. Tika izveidota jauna valdība (Direktorija), par tās vadītāju iecelts Volodimirs Viničenko. Taču jau 1919.gada janvāra sākumā Viničenko kopā ar citiem sociālistiem tika padzīts no Direktorijas un par vienīgo valdītāju Ukrainā kļuva S.Petļura.

Pilsoņu kara un neatkarības cīņu laika Ukrainas vadītāji - hetmanis Pavlo Skoropadskis,
Tautas Rebublikas valdības priekšsēdētāji Volodimirs Viničenko un Simons Petļura.

Arī ukraiņu apdzīvotajās Austroungārijas zemēs notikumi risinājās līdzīgi. Pēc Austroungārijas sabrukuma, 1918.gada 18.oktobrī Ļvovā tika izveidota Ukraiņu Nacionālā padome - Austroungārijas ukraiņu parlaments. Par tā vadītāju ievēlēja advokātu un Austroungārijas parlamenta deputātu Jevgenu Petruševiču, taču faktiski padomes darbu vadīja Galīcijas delegācijas vadītājs Kosta Levickis. Par savu mērķi padome izvirzīja ukraiņu valsts izveidošanu Galīcijas, Bukovinas un Aizkarpatu teritorijās. Par Nacionālās Padomes militāro spēku kļuva bijušās Austroungārijas armijas ukraiņu strēlnieku vienības.

Naktī uz 1918.gada 1.novembri strēlnieki pasludināja Ukraiņu Nacionālās Padomes (UNP) suverēno varu vairākās Rietumukrainas pilsētās. Šo teritoriju poļu tautības iedzīvotājus šāds notikumu pavērsiens neapmierināja un sākās sacelšanās. Tikmēr Ļvovas austroungāru gubernators varas pilnvaras jau bija nodevis UNP pārstāvim Volodimiram Deckevičam. 3.novembrī UNP izdeva manifestu par Galīcijas neatkarību, taču jau 6.novembrī poļu nemiernieku rokās atradās teju puse Ļvovas pilsētas. Šādā sarežģītā situācijā 1918.gada 13.novembrī tika proklamēta Rietumukrainas Tautas Republika un izveidota valdība - Valsts Sekretariāts K.Levicka vadībā. Tajā pašā dienā tika izveidota arī Galīcijas armija.

Zlukas akta oriģināls.
Labajā pusē - Ukrainas Tautas Republikas, Rietumukrainas un Aizkarpatu Ukrainas ģerboņi.

1919.gada janvārī Sarkanā armija sāka jaunu uzbrukumu neatkarīgajai Ukrainai. Kauju gaitā sarkanarmieši ieņēma Harkovu, Poltavu, Jekaterinoslavu, Kijevu, Odesu. 10.martā 3.Visukrainas Padomju kongress Harkovā pasludināja Ukrainas Padomju Sociālistisko Republiku. Ukrainas TR bruņotie spēki bija spiesti atkāpties rietumu virzienā. Tomēr arī tur neklājās vieglāk. Jūnija sākumā gandrīz visas Rietumukrainas zemes bija ieņēmušas poļu, čehoslovāku un rumāņu armijas. Goluboviča valdība atkāpās un nolika pilnvaras. Galīcijas armija vairākās militārās operācijās mēģināja atgūt kontroli pār ukraiņu apdzīvotajām teritorijām, taču nesekmīgi.

Kauju gaitā Ukrainas zemes pārmaiņus nonāca te Sarkanās armijas, te Ukrainas TR militāro formējumu rokās. 1919.gada vasarā „baltās” Dienvidkrievijas armijas vienības ģenerāļa Antona Deņikina vadībā ieņēma lielu Ukrainas teritorijas daļu - Donbasu, Jekaterinoslavu, Harkovu, Odesu. 31.augustā krita Kijeva. Simona Petļuras valdība atkāpās uz Viņņicu, vēlāk uz Kameņecpodoļsku. Savukārt Pieazovas un Jekaterinoslavas guberņas nonāca anarhista Nestora Mahno Revolucionārās Ukrainas nemiernieku armijas kontrolē. 1919.gada decembrī Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu un decembra beigās lielākā Ukrainas daļa atkal atradās padomju rokās.

Revolucionārās Ukrainas nemiernieku armijas atamans Nestors Mahno.
Attēlā pa labi - viens no anarhistu karogiem sola nāvi visiem, kas traucē darba tautai iegūt brīvību.

1920.gada 25.aprīlī Ukrainas TR valdība noslēdza vienošanos ar Poliju par militāru palīdzību. Polija apņēmās atjaunot Ukrainas neatkarību, izņemot Galīcijas zemēs, kas tika iekļautas Polijas sastāvā. Tajā pašā dienā poļu armija sāka uzbrukumu Sarkanās armijas pozīcijām visā Ukrainas robežas garumā. 28.aprīlī poļu vienības jau stāvēja pie Kijevas. Žitomirā Polijas valsts galva maršals Juzefs Pilsudskis griezās ar paziņojumu pie ukraiņu tautas, apstiprinot tās tiesības uz neatkarību un valsts iekārtas brīvu izvēli. 7.maijā poļu armija kopā ar S.Petļuras militārajām vienībām ienāca Kijevā.

Simons Petļura un Juzefs Pilsudskis (viņš arī portretattēlā)
kopā ar ukraiņu un poļu virsniekiem vilciena vagonā Viņnicā 1920.gadā.

Tomēr jau pēc dažām dienām Sarkanā armija pārgāja pretuzbrukumā. 12.jūnijā tā no jauna ieņēma Kijevu, bet jūlijā sāka Rietumukrainas okupāciju. Tika izveidota Galīcijas Padomju Sociālistiskā Republika. 1920.gada augustā gandrīz visas ukraiņu zemes jau bija iekļautas Ukrainas PSR sastāvā. Līdz ar to neatkarīgā Ukrainas Tautas Republika de facto beidza pastāvēt. Saskaņā ar Rīgā 1921.gada 18.martā parakstīto padomju - poļu miera līgumu Ukrainas teritorija tika sadalīta divās daļās. Lielākā daļa ukraiņu apdzīvoto zemju palika padomju, bet Rietumukraina - poļu valdījumā. Bukovina tika atstāta Rumānijai, Aizkarpati - Čehoslovākijai.

20.gados padomju vara Ukrainā īstenoja politiku, kas bija „nacionāla pēc formas, bet sociālistiska pēc satura”. Tā sauktās „ukrainizācijas” ietvaros tika nostiprināta ukraiņu valodas loma valsts pārvaldē un lietvedībā, pieauga ukraiņu skolu un augstskolu skaits, teātri un citas kultūras iestādes pārgāja tikai uz ukraiņu valodu, lielākā daļa avīžu iznāca ukrainiski. Tas radīja lielu neapmierinātību krievu tautības iedzīvotājos, kurus atbalstīja arī daļa kompartijas funkcionāru. 1927.gada 19.aprīlī Ukrainas Komunistiskās partijas CK pieņēma lēmumu par „krievu valodas īpašo nozīmi”. „Ukrainizācijas” process tika nosaukts par „nacionālistisku novirzi”. Turpmākajos gados no partijas rindām izslēdza un represēja vairākumu „ukrainizācijas” piekritēju.

20.gadsimta 20.gados notika cīņa par ukraiņu valodas un kultūras saglabāšanu,
pazīstama kā “ukrainizācija”. Drīz to pārtrauca Staļina represijas.
Attēlā - Strādnieku jaunatnes kluba izkārtne pirms ukrainizācijas (uzraksts krievu val.)
un tās gaitā (tas pats uzraksts ukraiņu val.).

30.gados ukraiņu tauta pārdzīvoja visas staļinisko represiju šausmas. 1932.-1933.gadā tika īstenota turīgo zemnieku (kulaku) iznīcināšanas un vienlaidus kolektivizācijas kampaņa, kad mākslīgi tika izraisīts masveida bads (tā sauktais Golodomors) Ukrainas PSR un ukraiņu apdzīvotajā Kubaņas reģionā. Golodomors tiek uzskatīts par vienu no lielākajām traģēdijām Ukrainas vēsturē, kad miera laikā tīši tika iznīcināti miljoniem cilvēku. Aptuvenais bada upuru skaits Ukrainas PSR teritorijā tiek lēsts no 4 līdz 7 miljoniem. 2008.gada 23.oktobrī Eiropas parlaments atzina Golodomoru par noziegumu pret cilvēci. 30. gadu represijas skāra arī vairākumu ukraiņu radošās inteliģences.

Golodomors - genocīds pret ukraiņu tautu.
Attēlā augšā pa kreisi - ukraiņu zemnieks ved nodot labību,
uzraksts uz lozunga vēsta: “Vispirms maizi valstij!”.

Savukārt Rietumukrainā poļu valdība īstenoja plašu ukraiņu asimilācijas politiku. Tas radīja ukraiņu nacionālistisko spēku pretestību, kas nereti izpaudās vardarbīgās akcijās. Atbildot uz daudzkārtējiem tā sauktās Ukraiņu kara organizācijas kaujinieku veiktajiem terora aktiem, 1930.gada rudenī Pilsudska valdība sāka masu represijas pret Galīcijas un Volīnijas ukraiņu iedzīvotājiem. Vairāk nekā 800 ukraiņu ciemos tika ievestas poļu armijas un policijas vienības, 2000 cilvēku arestēti, nodedzinātas 500 ēkas, likvidētas visas ukraiņu organizācijas. 1939.gadā, pēc Padomju Savienības iebrukuma Polijā, Rietumukraina tika pievienota Ukrainas PSR. 1940.gadā Ukrainas PSR pievienoja arī Ziemeļbukovinu un Besarābijas ukraiņu apdzīvoto daļu.

1929.gadā Prāgā notikušajā 1. Ukraiņu nacionālistu kongresā tika nodibināta Ukraiņu nacionālistu organizācija (OUN), kas formāli kļuva par teroristiskās Ukraiņu kara organizācijas legālo politisko spārnu. Par OUN pirmo vadītāju ievēlēja Jevgenu Konovaļecu. Tomēr OUN radikālākā daļa Stepana Banderas vadībā turpināja aktīvu teroristisko darbību Polijas okupētās Rietumukrainas teritorijā. 1938.gada 23.martā J.Konovaļecu Roterdamā nogalināja NKVD aģents. Par jauno kustības līderi kļuva Andrijs Meļņiks. Taču S.Banderas piekritēji atteicās atzīt Meļņika pilnvaras un 1941. gada aprīlī Romā sasauktajā kongresā par jauno OUN vadītāju pasludināja Banderu, bet par viņa vietnieku - Jaroslavu Stecko.

Ukraiņu nacionālistu organizācijas OUN līderi Stepans Bandera un Jaroslavs Stecko.

Tūlīt pēc vācu armijas uzbrukuma Padomju Savienībai, 1941.gada 22.jūnijā Krakovā OUN izveidotā Ukrainas Nacionālā komiteja nolasīja manifestu par neatkarīgas ukraiņu valsts dibināšanu. Kopā ar vācu armijas aizmugures vienībām 29.jūnijā Ļvovā ieradās J.Stecko un 30.jūnija pēcpusdienā Rietumukrainas zemju Likumdošanas sapulce pasludināja „jaunu ukraiņu valsti ukraiņu vēsturiskajās zemēs”. Par „ukraiņu valsts pārvaldes galvu” tika iecelts Stecko. Sapulces sēdē piedalījās apmēram 100 cilvēku. Tika pieņemts lēmums par Ukrainas Nacionālās revolucionārās armijas izveidošanu, kas „kopā ar vācu armiju cīnīsies pret Maskavas okupāciju, par suverēnu vienotu Ukrainas valsti un jauno pasaules kārtību”.

Tomēr Vācija, kas pirms kara bija atbalstījusi ideju par neatkarīgu Ukrainas valsti, tagad to krasi noraidīja. Visi ukraiņu valdības vadītāji tika arestēti un ieslodzīti koncentrācijas nometnēs. Stepans Bandera ieslodzījumā Saksenhauzenas nometnē atradās līdz pat 1944.gadam, bet viņa brāļi Oleksa un Vasilijs, tāpat kā vairāki citi ukraiņu valdības locekļi, gāja bojā Aušvicas - Birkenavas koncentrācijas nometnē. Taču iznīcināt nacionālo kustību vāciešiem neizdevās - tā aizgāja pagrīdē un turpināja cīņu par Ukrainas neatkarību. 1943.gada sākumā izveidojās lielākā partizānu kustība okupētajā Ukrainā - Ukrainas sacelšanās armija (UPA), kas cīnījās kā ar vācu, tā padomju okupantiem, tāpat ar poļu un padomju partizāniem. Viņu mērķis bija neatkarīga Ukrainas valsts. Atsevišķas UPA vienības turpināja