1945. gadā, neilgi pēc ASV veiktās Hirosimas un Nagasaki kodolbombardēšanas, Tečas upes krastos Krievijā apmēram 70 000 ieslodzīto uzsāka jaunas, slēgtas pilsētas, kas kļūs pazīstama kā Čeļābinska 40 būvi. Pilsētā atradās Mayak ķīmiskā rūpnīca (kombināts), kas kļuva par padomju savienības galveno plutonija (Pu) ražošanas centru.
Dažu gadu laikā jaunuzceltie reaktori sāka ražot plutoniju, lai apmierinātu aizvien pieaugošās PSRS MRK (militāri rūpnieciskā kompleksa) vajadzības pēc kodoldegvielas ātomieroču ražošanai. Līdz pat Padomju savienības sabrukumam pilsētas eksitence netika apstiprināta, tā neparādījās nevienā civilā kartē, pilsētas apkārtne tika piesārņota ar radioaktīviem plutonija ražošanas blakusproduktiem, piesārņojuma apjoma ziņā tikai nedaudz atpaliekot no Černobiļas AES apkārtnes.
1948. gadā pirmais "breeder" tipa reaktors (diemžēl neatradu kā šāds reaktora tips tulkojas latviski, tā darbības apraksts šeit: http://www.3rd1000.com/nuclear/nuke101g.htm )
uzsāka darbu. Sakarā ar sasteigto būvniecību, netika ierīkotas radioaktīvo atkritumu pārstrādes iekārtas, un visi radioaktīvie atkritumi tika izgāzti Tečas upē.
Ūdenī nonāca stroncijs 90 un cēzijs 137, kuru pussabrukšanas periods ir apmēram 30 gadi.
1951. gadā radioaktivais piesārņojums sāka radīt problēmas. (attiecīgi kļuva tik liels, ka par PSRS tam nevarēja nepievērst uzmanību) Metlino ciematā, apmēram 6 km lejpus rūpnīcai radiokativitātes līmenis sasniedza 5 rentgenus stundā (norma ir aptuveni 0,2 Rg gadā) Upe bija ciemata 1200 iedzīvotāju galvenais ūdens avots. Stipri paaugstināts radiācijas līmenis tika atklāts vēl 38 apdzīvotās vietās upes krastos, pakļaujot augstam starojuma līmenim aptuveni 28 000 iedzīvotāju, vēl 100 000 iedzīvotāju tika pakļauti paaugstinātam, bet ne nāvējošam radioaktīvajam starojumam, gan no upes, gan no tās palienē esošās augsnes (un tajā audzētajām kultūrām)
Aptuveni 7500 cilvēki tika evakuēti no visvairāk piesārņotajiem apgabaliem, inženieri izveidoja alternatīvas ūdens apgāde
s sistēmas un Tečas upes krasti tika norobežoti ar dambjiem. Radioaktīvo atkritumu izgāšana upē tika apturēta, tika ierīkotas pagaidu uzglabāšanas tvertnes, kurās reaktoros izmantotais ūdens varēja zaudēt daļu radioaktivitātes, pirms tika izgāzts tā galīgajā uzglabāšanas vietā-> mākslīgajā Karachay ūdenskrātuvē, tādējādi pārtraucot upes piekrastē dzīvojošo cilvēku kontaktu ar radioaktīvajiem atkritumiem.
Piecdesmito gadu vidū rūpnīcas personālam paradījās hroniskas staru slimības simtomi- trīce, asiņošana, reiboņi un koordinācijas traucējumi.
Turklāt inženieri atklāja, ka ūdens no kodoldegvielas dzesēšans sistēmas, kas aizvadīja "sabrukšanas karstumu" saturēja lielu daudzumu izotopu, kuros turpinājās kodolreakcija, šo ūdeni uzkarsējot un radot paaugstinātu spiedienu caurulēs, pa kurām tas tika nogādāts pagaidu uzglabāšanas tvertnēs. Spiediens bija pietiekami liels, lai raditu bojājumus caurulēs, ļaujot radioaktīvajiem materiāliem nonākt cauruļu dzesēšanas sistēmā un tālāk- augsnē. Turklāt pārstāja funkcionēt ari vairāku pagaidu uzglabāšanas tvertņu dzesēšanas sistēmas.
Inženieri zināja par šiem trūkumiem, taču jebkāda veida remontdarbi nebija iespējami sakarā ar milzīgo radioaktivitāti, un teorētiskie mērījumi rādīja, ka pagaidu tvertnēs ūdens salabās stabilitāti arī bez dzesēšanas. Tomēr mērījumi izrādījās kļūdaini, ūdens no bojātajām tvertnēm iztvaikoja, atstājot aiz sevis radioaktīvo izotopu savienojumus (nitrātus un acetātus), kuru potenciālā eksplozīvā jauda bija pielīdzināma TNT jaudai. (1kg radioaktīvo sāļu apmēram atbilst 1kg trinitrotoluola)
1957. gada 29.septembrī sasniedzot kritisko temperatūru eksplodēja viena no izžuvušajām tvertnēm, izraisot ķēdes reakciju- eksplodēja arī pārējās tvertnes, sprādziena izdalītā enerģija bija ekvivalenta apmēram 85 tonnām TNT, un 70 tonnas augsti radioaktīva materiāla tika "izšautas" atmosfērā. Radioaktīvo daļiņu mākonis pārklāja apmēram 15 000 KM^2, apstarojot apmēram 270 000 cilvēku. Izmestās radiācijas daudzums- apmēram 20 MCi, kas pielīdzināms apmēram 50% no ČAES avārijā izdalītās radioaktivitātes. Čeļabinskas 40 apkārtnē izplatijās baumas par jaunu slimību- tika redzeti asinis vemjoši cilvēki, kuru āda lobījās no sejas vai citām ķermeņa vietām. Tikai pēc 10 dienām PSRS valdība atļāva sākt smagāk piesārņoto apdzīvoto vietu evakuāciju. Radioaktīvie atkritumi turpmāk uzreiz tika izgāzti Karachay ūdenskrātuvē.
10 gadus vēlāk, 1967. gadā rūpnīcas apkārtni piemeklēja sausums un Karachay ūdenskrātuve sāka izkalst. No pus-izkaltušās ūdenskrātuve gultnes putekļi piesārņoja apmēram 1500 KM^2 plašu teritoriju, radioaktīvais putekļu mākonis apstaroja apmēram 500 000 cilvēku.
Pēc šī incidenta ezers tika daļēji nosusināts un aizbērts ar akmeņiem un cementu. Tikai 1990 kadā PSRS vadība atzina Čeļābinskas 40 eksistenci un abas notikušās katastrofas. Karacay ūdenskrātuve vēl joprojām ir plutonija ražošanas kombināta radioaktīvo atkritumu izgāzšanas vieta un radioaktivitāte ūdenskrātuves krastos sasniedz 600 rentgenus stundā.
Kopš ražošanas sākuma, leikēmijas risks Čeļābinskas 40 (tagad Ozerskas) apkārtnē pieaudzis par 41%, citu ļaundabīgu leikožu par 31% un vēža risks- par 20%. Vīriešu dzīves ilgums Ozerskas apkārtnē vidēji ir 45 gadi (pārējā Krievijā- vidēji 69) Tiek lēsts ka apmēram 4 miljardi litru gruntsūdeņu ir piesārņoti un ir tikai laika jautājums, kad tie sasniegs Ziemeļu Ledus okeānu.
Diezgan brīvs tulkojums no analoga nosaukuma raksta iekš damninteresting.com
Atvainojos par venērisko gramatiku un formatējumu...
Ceru, ka patiks.
