Burtiski tas nozīmē cīņas meistars sieviete. Viņas bija karotājas, kas piederēja pie Japānas aristokrātijas un bija labi apmācītas cīņai ar šķēpu, jo zobens tika uzskatīts par vīriešu cīņas ieroci. Daudzas sievietes piedalījās kaujās kopā ar vīriešiem un viņas pieskaitīja pie bushi (samuraju) kārtas. Bugeišu uzdevums bija aizsargāt māju, ģimeni un godu kara laikā.
Par vienu slavenākajām bugeišām var uzskatīt imperatrisi Jengu (169-269), kas bija Japānas 14. imperatora Čuai sieva. Pēc vīra nāves kaujā viņa sāka valdīt kā reģente, bet viņas valdīšanas laiks bija 70 gadi. Atbilstoši leģendai viņa vadīja Japānas armijas iebrukumu Korejā. Iebrukuma laikā neviens kareivis netika ievainots. Viņas valdīšanas laikā izveidotās sociāleknomiskās struktūras ilgi pārdzīvoja viņu pašu.
Heian un Kamakura periodā (794-1333) priekšstats par sievieti radikāli mainījās. Sievietei vajadzēja būt bezpalīdzīgai, līdz ar to šajā laikā sievietes kaujas laukā bija drīzāk izņēmums kā, piemēram, Tomoe Gozen. Viņa bija bugeiša, kas Genpei kara laikā izcēlās ar savu varonību. Kā vēsta stāsts par Heiki, tad viņa esot bijusi īpaši skaista, spēcīga lokašāvēja, kas bija gatava cīnīties ar dievu vai dēmonu. Lai ari nav liecību, ka viņa ir bijusi vēsturiska persona, viņa ir ietekmējusi karavīru kārtu un tradicionālo Naginata skolu.
Kamukara perioda beigās sievietes ieguva gandrīz līdzvērtīgas tiesības ar vīriešiem. Lai arī loma nemainījās, sievietēm bija vairāk tiesību rīkoties ar financēm un pat piedalīties bērnu audzināšanā pēc samuraju tradīcijām.
Edo periodā (1600–1868) sievietes loma ievērojami samazinājās. Tas ir saistīts ar neokonfūciešu filozofiju un precēšanās tirgu. Viņas kļuva par neko vairak kā vīrieša pavadoni. Tas notika arī tāpēc, ka samuraji nebija nodarbināti ar karošan, viņi bija kļuvusi par birokrātiem. Sievietēm vairs nebija atļauts vienatnē ceļot. Vajadzēja īpašas atļaujas, lai varētu veidot savu biznesu. Lielākā daļa samuraju sievietes uzskatīja tikai par bērna iznēsātājām. Viņi pat gulēja atsevišķās istabās.
Tas beidzās ar Aizu kauju, kad Nakano Takeko no Aizu klana kļuva par armijas sieviešu daļas vadoni un mira cīņā pret Japānas armiju.
Nakano Takeko cīnījās ar naginata, bet sievietes Aizu kaujā bija spiestas cīnīties atsevišķi, jo Aizu klana vecākie neatļāva oficiāli pievienoties viņu armijai. Cīņā viņa tika nāvejoši ievainota krūtīs. Viņa paprasīja savai māsai, lai tā nogriež viņas galvu un to aprok, tādējādi izvairoties no kļūšanas par kara trofeju. Viņas galva tika aprakta Hōkai templi zem priedes.
Viņai par godu templī ir uzcelts piemineklis. Aizu ikgadējā rudens festivālā par godu Nakano piedalās jaunu meiteņu grupa ģērbtas kahama (tradicionālajā japānu sieviešu apģērbā).
Dikti interesants raksts.Tām dāmām pavisam citi skatieni nekā sievietēm,kuras ar to nenodarbojas.
