Kari, nemieri, protesti ir kļuvuši ne tik ļoti izplatīti, kā tie tiek izplatīti, plaši tiražēti un atspoguļoti. Apskatīti un izķidāti. Tiek atrasts tas moceklis, ko padara par seju, bet tas, kas katram to padara saprotamu un uztveramu, ir šīs pamatemocijas kā vilšanās, sāpes un tuvinieku zaudējums. Neviens no tā nav pasargāts, lai arī kā necenstos pierādīt pretējo, bet to visi arī izjutīs kādā noteiktā dzīves posmā. Gatavu atbilžu nav kā rīkoties, bet mēs esam cilvēki un skatāmies kā rīkojas citi, lai to atkārtotu. Nav pārsteigums, ka tas nenostrādā, bet, radot jaunu problēmu, mēs varam mierīgi ar to aizstāt veco, to, kuru nevarēja atrisināt. Diemžēl ne visu var atrisināt, taču tas nav traucējis meklēt risinājumus un nopelnīt ar to. Vai tie būtu kari, vai kādas citas globālas problēmas, aiz tā visa stāv cilvēki, kas mēģina dzīvot savu dzīvi cik vien labi var, bieži vien uz citu rēķina, pasakot, ka tas ir labākais variants