No krūmiņiem līdz tualetei6

Gan senie grieķi, gan romieši jau pirms 2000 gadiem prata izbūvēt milzīgas kanalizācijas sistēmas un rūpējās, lai iedzīvotāji nekārtotu dabiskās vajadzības, kur pagadās. Taču pēc Romas sabrukuma aizmirsa arī par attīstīto ūdensapgādes sistēmu, un nu vajadzēja meklēt jaunus veidus, kā dabiskās vajadzības nokārtot.

Attēlā: akvedukts - daļa no romiešu ūdensapgādes sistēmas. Vienkārša romieša mājā tualetes nebija. Vakara stundās un naktī izmantoja naktspodu, bet pa dienu gāja uz publisko tualeti. Romas ziedu laikos pilsētā bija ap 150 publisko tualešu.

Par nelielu samaksu romietis nokļuva lielā, garā telpā ar akmens solu gar sienu. Tajā bija izgriezti caurumi, uz kuriem apsēsties. Tā kā aizslietņu nebija, tad visi sēdēja vienā rindā un tērzēja. Tualete kalpoja par labu satikšanās vietu, kurā uzzināt jaunumus, aprunāt kaimiņus un apspriest nākotnes plānus.

Viduslaiku cietoksī tualeti būvēja kā izvirzījumu mūrī. Tā saturs pa taisno krita aizsardzības grāvī vai upē. Tualete bieži vien bija cietokšņa vienīgā vājā vieta, jo to bija grūti nocietināt, un ienaidnieks pilī varēja iekļūt pa šahtu. Patīkami gan tas nebija.

Pēc Romas impērijas sabrukuma 5. gadsimtā pamazām aizmirstībā nonāca daudzi romiešu izgudrojumi, tostarp no pilsētām pazuda centralizētās ūdensapgādes sistēmas, sagruva tualetes.  Viduslaikos cilvēki visu meta un lēja uz ielas vai upē.  

Pirms 1000 gadiem nebijas nekas neparasts, ja atvērās logs un ar skaļu plīkšķi uz ielas tika izliets naktspoda saturs. Ar laiku ielas pārvērtās smirdīgos dubļu purvos. Izkārnījumi piesārņoja akas,  varēja gadīties pat tā: kamēr viens izlej naktspoda saturu upē, cits tikmēr smeļ ūdeni drēbju mazgāšanai vai pat pārtikai. Netīrais ūdens uz ielas bija kā radīts slimību izplatībai.

Aptuveni pirms 700 gadiem parādījās jauns amats - atejas iztukšotājs. pamazām rātes aizliedza uz ielām izliet naktspodu saturu un sāka būvēt tualetes. Kanalizācijas sistēmas toreiz nebija, tādēļ viss krājās bedrē. Iztukšotāji apstaigāja bedres un ar garā kārtī piestiprinātu smeļamo salēja to saturu koka mucās. Tad mucas izveda ar zirgiem ārpus pilsētas un izlēja. Darbs nebija ne patīkams, ne viegls un darāms tikai naktī. Toties ar to varēja labi nopelnīt.

Jau tuvāk mūsdienām tualetes iztukšošanu iesauca par "zelta izvešanu". Rīgā līdz pat 19. gs vidum "zelta" izvešana tika uzticēta pilsētas bendem un viņa palīgiem. Viegli bendem negāja. Mucu saturs laistījās uz visām pusēm, notašķīja ielas un izplatīja neciešamu smaku.