KARTUPEĻI
Kad 1492. gadā Kolumbs pirmo reizi spēra kāju uz jaunatklātā kontinenta, viņš pat nenojauta, ka ir atklājis ne vien Ameriku, bet ari kartupeli.
1565. gadā spāņu kolonizatori atveda uz Eiropu dīvainu dārzeni. Sis dīvainais dārzenis bija kartupelis, visparastākais kartupelis, bez kura mēs tagad nevaram iedomāties savu pusdienu galdu.
16. gadsimtā, kad kartupeļi tikko kā bija parādījušies Eiropā, tos audzēja tikai augstmaņu dārzos. Sākumā neviens nemācēja pareizi pagatavot šo dārzeni. Valdīja uzskats, ka ēdams ir nevis bumbulis, kas aug zem zemes, bet gan zaļās ogas, kuras izveidojas pēc ziedēšanas. Pat novārītas cukurā tās bija sīvas un negaršīgas. Un tikai vēlāk pavisam nejauši atklājās, ka ēdamas ir nevis ogas, bet kartupeļu bumbuļi.
Tomēr ar kartupeļu ieviešanu nemaz tik gludi negāja — zemnieki neparko negribēja atzīt jauno dārzeni. Tam bija vairāki iemesli. Bieži vien izraka jaunus, negatavus bumbuļus, un tie bija rūgti un nederīgi ēšanai, jo saturēja vielu, kas reizēm izraisīja saindēšanos.
18. gadsimtā kartupeļus sāka audzēt Vācijā un Francijā. Pirmajam francūzim, kas veicinājis kartupeļu ieaudzēšanu savā zeme, — aptiekāram Parmantjē pat uzcēla pieminekli.
Krievijā kartupeļi parādījās 17. gadsimtā Pētera I valdīšans laikā. Viņš pats esot atsūtījis no Holandes maisu ar neredzētajiem dārzeņiem.
Latvijā kartupeļi pirmo reizi ievesti 1673. gadā no Hamburgas, un, sākot ar 1850. gadu, tos audzē dārzos.
KĀPOSTI
Vai esi dzirdējis par kāpostu svētkiem? Tos svinēja senajā Krievzemē, un sevišķi izplatīti tie bija Rjazaņas, Tambovas un Tulas guberņās. Rudenī, kad galviņkaposti bija novākti un saēvelēti, sākās svinības. Svētku drēbēs tērpti jaunieši iegriezās ikvienā mājā, un visur tos laipni uzņēma un cienāja ar kāpostu pīrāgiem. Viesmīlīgie saimnieki un viņu ciemiņi dziedāja dziesmas, gāja rotaļās un dejoja. Krievijā kāposti bija pats izplatītākais dārzenis, kuru senie slāvi audzēja kopš neatminamiem laikiem. Latvijā kāposti parādījās 11. gadsimtā.
Kāpostu dzimtene ir Vidusjūras zemes un Rietumeiropa. Senie grieķi uzskatīja, ka kāpostu sula dziedē ievanojumus un ir labs līdzeklis pret bezmiegu. Latviešu tautas medicīnā kāpostu sulu lietoja pret dažādām kuņģa kaitēm.
Visplašāk pazīstami ir baltie galviņkāposti, taču kāpost- augu dzimta ir ļoti liela. Tajā ietilpst vēl daudz citu sugu: sarkanie galviņkāposti, ziedu kāposti, Savojas jeb virziņ- kāposti, rožu kāposti, lapu kāposti, Briseles kāposti, kolrābji u. c. Mūsu republikā lieto galvenokārt baltos un sarkanos galviņkāpostus un ziedu kāpostus, ko mēs parasti saucam par puķu kāpostiem.
BURKĀNI
Burkānus — vienus no pašiem vērtīgākajiem sakņaugiem — pazina jau divtūkstos gadu pirms mūsu ēras. Viduslaiku galmos tie bija goda mielasta ēdiens, un līdz pat 17. gadsimtam tos uzskatīja par delikatesi.
No burkāniem var pagatavot daudz dažādu ēdienu, pat cepumus var izcept. Kurzemē ir ļoti iemīļoti sklandu rauši — rudzu mīklas plācenīši, kas pildīti ar burkāniem.
Arī burkānu tēja ir ļoti garšīga. To var pagatavot pavisam vienkārši: burkānus notīra, sarīvē un uz lēnas uguns cepeškrāsnī nedaudz apbrūnina. Tad aplej ar verdošu ūdeni un ļauj tējai ievilkties. Neaizmirsīsim arī burkānu ārstnieciskās īpašības. Jau senos laikos cilvēki ārstējās ar svaigiem burkāniem, kas glabāti medū. Dažās Eiropas zemēs pat ir tradīcija šādi saglabātu burkānu pasniegt katram ģimenes loceklim Jaungadā, jo burkāns simbolizē veselību. Un patiešām — mūsdienās zinātnieki ir noskaidrojuši, ka burkāni satur sevišķi daudz karotīna. Tā ir viela, kas cilvēka organismā pārvēršas par A vitamīnu, šis vitamīns nepieciešams normālai redzei, augšanai, aknu un ādas pareizai darbībai.
