Pēc tam, kad apskatījām Die Glocke noslēpumaino ierīci un guvām nelielu skaidrību par Antigravitāti ir pienācis laiks likt lietā iegūtās zināšanas, lai plašāk apskatītu Trešā Reiha lidojošo sķīvīšu tehnoloģijas. Pirmajā "šķīvīšu" daļā noskaidrojam, kas tad īsti ir šis ļoti dzirdētais Haunebu. Par Haunebu projekta pirmssākumiem Šeit
Par Vril biedrību Vril biedrība un Vril Diski
SS E-IV (Entwicklungsstelle 4), SS okultās iestādes "Melnā Saule" attīstības un ražošanas vienība, 1939. gadā saņēma pavēli pētit alternatīvus enerģijas veidus, lai padarītu Trešo Reihu neatkarīgu no ierobežotā naftas daudzuma kara vajadzībām. Vienības uzdevums bija pētīt un attīstīt alternatīvās enerģijas veidus, jaunus degvielas iegūšanas veidus no ogļu gazifikācijas, biotenola izmantošanas iespējas, efektīvākus dzinējus transportam un ģeneratoriem, kā arī augsti attīstītas šķidrā skābekļa turbīnas un ūdens turbīnas, AIP (No gaisa padeves neatkarīga vilces sistēma, zemūdenēm) motorus un pat EMG (Elektro-Magnētiskās-Gravitācijas) dzinējus (Par to ieprieksējā daļā Einšteina antigravitāte).
Šī vienība kopš 1939. gada izstrādāja revolucionāro elektromagnētisko-gravitātes dzinēju, kurš vēl vairāk uzlaboja Hansa Kolera brīvās enerģijas mašīnu, kurā bija savienots Van de Grāfa joslu ģenerators un Markoni virpuļa dinamomašīna (ar īpašu dzīvsudraba tvertni), lai izveidotu spēcīgu rotējošu elektromagnētisku lauku, kurš ietemētu gravitāciju un samazinātu masu. Šo iekārtu izgudroja Tūles Triebwerk vienība un to bija paredzēts uzstādīt uz Tūles izgudrotā diska.
Kopš 1935. gada Tūle (slepena nacistu okultisma pētniecības biedrība, drīzumā raksts par to) meklēja vientuļu, neuzkrītošu testēšanas vietu šādam gaisa kuģim. Tika atrasta vieta Ziemeļrietumu Vācijā, Hauneburgā (Hauneburg). Pēc testu laukumu un labotarotiju izveides SS E-IV vienība šo Tūles disku nosauca par H-Gerät (Hauneburgas Ierīce).
Kara laikā drošības apsvērumu dēļ, nosaukums tika saīsināts līdz mums pazīstamajam Haunebu 1939. gadā un RFZ-5 projektu izstrādāja kopā ar Vril (slepenu un okultu zināšanu biedrība, radusies jau pirms nacistiskās Vācijas, vēlāk turpinajā darboties, sadarbojoties ar varu) mašīnām. Vēlākajos kara gados Hauneburgas pētniecības vietu tika nolemts pārvietot uz daudz piemērotāko Vril Arado Brandenburgas lidaparātu pētniecības vietu. Lai gan pētīts kā daļa no RFZ sērijas, praktiski Haunebu disks bija atsevišķš Tūles veidots projekts, kuru palīdzēja viedot SS R-IV vienība, kamēr RFZ (Rundflugzeug) sērijas diski jau no sākuma tika būvēti Brandenburgā Vril pakļautībā. (Tātad Haunebu diskus ražoja Tūle kopā ar SS E-IV vienība, bet RFZ diskus Brandenburgā būvēja Vril biedrība. Nākamais raksts par RFZ diskiem).
Sākotnējais Haunebu I lidaparāts, kura pirmie divi prototipi tika izgatavoti 25 metru diametrā), ar 8 cilvēku apkalpi varēja sasniegt neticamos 4'800 km/h, taču zemā augstumā. Turpmākie uzlabojumi ļāva lidaparātam sasniegt 17'000 km/h! Lidošanas garums bija līdz 18 stundām. Lai nodrošinātos pret milzīgo temperatūru, kas rodas šādos ātrumos, SS metalurgi izgudroja speciālas bruņas priekš Haunebu un Vril diskiem, sauktas par Viktalēnu. Pirmajos modeļos arī tika mēģināts uzstādīt eksperimentālus divus 60mm KraftStrahlKanone (KSK). Ir pieņēmums, ka uz šiem diskiem uzstādītais lielgabals bija lāzeris, taču tā nebija.
Kad Vril 7 1945. gadā notrieca krievi, nelielais lidaparāta apkašā uzstādītais KSK lielgabals tika iznīcināts. Pēc kara tika atrastas dīvainas metāliskas bumbas un volframa spirāles, taču izgatavoto lielgabalu neviens nespēja identificēt. Tācu pēdējā laikā atkal tiek spekulēts, ka Triebwerk-savienotās bumbas veido kaskādes oscilatorus, kas tiek pievienoti gara, nosegta stobra transmisijas stienim, apvītam ar precīzu volframa spirāli vai spoli, kas spēj radīt enerģijas triecienu, kas var izsisties cauri 4 collu biezām bruņām (vienkāršak - kaut kas līdzīgs lāzerim). Tomēr, smagā lielgabala uzstādīšana tikai destabilizēja disku un turpmākajos Haunebu lidojumos tika uzstādīts vieglāks MG vai MK lielgabals (attēlos gan nav redzams tas, ka apakšpusē atradās seši MK-108 lielgabali, sadalīti divās rindās pa trim katrā). Haunebu I pirmie testa lidojumi notika 1939. gadā un ar abiem prototipiem tika izdarīti 52 testa lidojumi.
1942. gadā paplašinātais Haunebu II 26 metru diametrā bija gatavs lidojumu pārbaudēm. Šis disks ar 9 cilvēku apkalpi varēja sasniegt visskaņas ātrumu 6'000-21'000 km/h ar lidojuma garumu līdz 55 stundām. Gan šim, gan turpmāk attīstītajam 32 metru diametra Da-Stra diskam izmantoja divkāršas Viktalēna siltumizturīgās bruņas. Septiņi Haunebu II lidaparāti tika uztaisīti starp 1943. un 44. gadu, tie kopā veica 106 testa lidojumus.
Sākot no 1944. gada, pilnveidotais kaujas modelis Haunebu II Do-Stra (Dornier STRAtosphären Flugzeug) tika testēts. Tika uzbūvēti divi prototipi. Šiem masīvajiem lidaparātiem, pēc stāstiem, bija 20 cilvēku apkalpe. Tie spēja sasniegt hiperskaņas ātrumu virs 21'000 km/h. SS bija ieplānojuši, ka šo produktu ražos Junkers un Dornier fabrikās, taču 44. un 45. gadu mijā tika izvēlēts tikai Dornier. Kara beigās no Dornier fabrikas tā arī nebija izlidojis nebiens modelis. Joprojām tika projektēts arī Haunebu III 71 metra diametrā. Viens prototips tika izgatavots pirms pašām kara beigām. Tam bija 32 vīru apkalpe un tas varēja sasniegt ātrumu 7'000-40'000 km/h! Tam bija trīskāršs Viktalēna korpuss. Bez nolaišanās tas esot varējis iztikt 7-8 nedēļas. Lidaparāts veica 19 testa lidojumus. Lidaparāts esot ticis izmantots Tūles un Vril evakuācijas darbos 1945. gada martā. Nosaukts par Ostaru (pēc seniem ģermāņu ticējumiem - Austrumu, atdzimšanas un augšāmcelšanās dievs), pārpildītais Haunebu III, pastiprināts ar vairākām A-9/A-10 nesējraķetēm, pacēlās gaisā kopā ar SS ģenerāli Hansu Kammleru uz borta kara pēdējās dienās. (par Ostara jeb Haunebu III lidojumu drīzumā būs raksts).
Pēckara apgalvojumi, ka lidaparāts devies pašnāvnieku misijā uz Marsu, ir pilnīgi nepamatoti. Pat ar SS skābekļa ģeneratoriem un modificētiem Draeger Werke spiediena tērpiem nebūtu iespējams veikt 8 mēnešu lidojumu uz Marsu. TUrklāt, kāds gan būtu mērķis? Šķīvīši tika veidoti ar mērķi veikt parastos lidojumus, nevis lidojumus kosmosā.
Turpākie plāni paredzēja būvēt Haunebu IV 120 metru diametrā, taču nav zināms, ka šāds gaisa kuģis būtu ticis uzbūvēts. Tomēr, daudzi Haunebu lidaparāti tika manīti virs Vācijas dažus gadus pēc kara, starp tiem arī iespējamie Haunbu IV lidaparāti. Iespējams, ka visus mistiskos Haunebu šķīvīšus un citus Reiha noslēpumus evakuēja ārpus Trešā Reiha robežām, iespējams uz Jauno Švābiju, Antarktīdas bāzi 211, kura tika uzbūvēta kara laikā.
