VALPURĢU noskaņās + dziesmiņa. Centrālvācijā, Vestfālenē, Almas ielejā, virs paugurainajiem mežiem paceļas pastkartes skata cienīga 17. gs. pils, kas vairāk atgādina kādu skatu no paskas Pelnrušķītes nekā nacistu okultistu galveno mītni. Stāsts par Vevelsburgas pili ir neatgriezeniski saistīts ar savādo un nežēlīgu 3. Reiha eliti.
Nacisma sirds - Vevelsburga.14
443
1
1933. gadā SS reihsfīrers Heinrihs Himlers, otrais ietekmīgākais vīrs Vācijā, izvēlas Vevelsburgas pili par jauno nacistu Meku, par vietu, kuru bija plānots pārveidot par pasaules centru. Viņa centienos to par tādu padarīt mira 1200 cilvēku.Gadu gaitā Vevelsburga ir kļuvusi par simbolu nacistu apsēstībai ar okultismu. Daži apgalvo, ka Himlers izvēlējās šo vietu tādēļ, ka tā atrodas Zemes enerģijas līniju krustpunktā, savukārt citi apgalvo, ka tā ir bijusi okultistu pulcēšanās vieta jau ilgi pirms nacistiem. Ir pat nostāsti, ka Ziemeļu tornis esot bijis ar tik maģisku enerģiju, ka visi mēģinājumi to kara beigās iznīcināt bija veltīgi.
Himlers sākumā apsvēta divas citas vietas savam SS centram, taču pēc Vevelsburgas apskatīšanas 1933. gada novembrī viņš savu lēmumu pieņēma nekavējoties. 1934. gadā SS sāka īrēt pili no vietējās vadības par vienu reihsmarku gadā.
Nav šaubu, ka Vevelburga simpatizēja Himleram vairāku iemeslu dēļ. Uzbūvēta starp 1603. un 1609. gadu, renesanses stila pils kalpoja par rezidenci Padebornas bīskapam. Tā bija uzbūvēta netālu no agrākā sakšu cietokšņa. 17.gs. laikā pilij bija liela nozīme raganu medību organizēšanā visā Eiropā. Vācijā šīs medības bija īpaši nežēlīgas, īpaši katoļu bīskapu pārvaldītajās teritorijās. Pēc dažiem aprēķiniem tiek lēsts, ka bojā gājušo raganu skaits ir 100’000. Vestfālenē sagūstītās sievietes nonāca Vevelsburgas pagrabos, kur atzīšanās tika panākta ar spīdzināšanas palīdzību. Daudzas no viņām vēlāk tika nogalinātas turpat pie pils.
Reklāma
Netālā pils apkārtne bija bagāta vēstures lieciniece. Netālu bija Teitoburgas mežs, kurā apvienotās ģermānu ciltis sakāva romiešu leģionus Vāra vadībā, nostiprinot robežu starp Romas impēriju un Ģermāniju. Tikai jūdzes attālumā atradās Eksternšteina, sena ģermāņu tautu svētvieta . Vēlāk šo vietu pētīja Anenerbe, neveiksmīgi cenšoties pierādīt, ka tā bija reliģiskais centrs ļoti attīstītai, aizvēsturiskai āriešu civilizācijai.
Acīmredzami, šī kombinācija starp vēsturisko un mistisko lika reihsfīreram, kuram bija slepena un iespaidīga privātā dzīve pretstatā ar viņa publisko tēlu kā parastam birokrātam, izdarīt izvēli par labu Vevelsburgai.
Dzimis 1900. gada 7. okrobrī, Himlers nāca no konservatīvas katoļu vidusšķiras ģimenes. Sākotnēji viņš bija dievbijīgs katolis, lojāls patriots un romantisks ideālists, taču ne fanātiķis. Zēna gados viņš sapņoja par vienkāršu fermera dzīvi, bet pusaudža gados vēlējās kļūt par virsnieku bruņotajos spēkos. Karš šīs ambīcijas nostiprināja un viņš tika uzņemts virsnieku skolā 11. Bavārijas kājnieku pulkā, taču karš beidzās pirms Himlers pabeidza mācības.
Viņa militārajām ambīcijām svītru pārvilka Versaļas līgums, tādēļ Himlers pievērsās politikai, saistoties ar dažādām labējām nacionālistu paramilitārām un politiskām partijām, kas galu galā viņu noveda līdz Ernesta Rēma vadītajam SA un Vācijas sociālistu partijai. Himlers lēnām pagrieza muguru katolismam un tradicionālajam, mierīgajam nacionālismam, kļūstot par pārliecinātu antikomunistu un antisemītu. Himlers bija Rēma dienestā 1923. Gada Hitlera neveiksmīgā Alus puča laikā, kur Himleram bija jānes karogs ar impērijas emblēmu uz tā.
Reklāma
Himlers ieguva savu reputāciju pateicoties lojalitātei un efektivitātei un strauji kāpa pa partijas kāpnēm. 1929. gada janvāri viņš tika iecelts par SS reihsfīreru. Sākumā paredzēto nacistu vadoņu aizsargu organizāciju, Himlers SS redzēja kā bruņinieku ordeni āriešu rases karavīriem, līdzīgi kā viduslaiku Vācu ordeni un Templiešu ordeni.
SS bija arī līdzeklis daudz lielāka Himlera mērķim. Tāpat kā Hitlers un nacistu partija bija pametuši Baznīcu, arī Himlers centās aizstāt kristietību ar pseido-pagānu reliģiju, pamatojoties uz idealizētu seno ģermāņu kultūru, uzsverot rasu tīrību un vāciešu dabisko pārākumu.
Himlers redzēja SS kā šīs jaunās reliģijas avangardu. Papildus partijas brīvdienām – Alus puča gadskārtai un fīrera dzimšanas dienai – Himlers iekļāva arī vasaras un ziemas saulgriežu svinēšanu, lai godinātu pagānu rituālus, ieskaitot saules un dabas pielūgšanu. Šādās svinībās vienmēr bija raksturīga spēcīga SS klātbūtne.
Tikmēr SS virsnieki varēja precēties ceremonijās ar izteikti pagānisku piegaršu un viņu bērni tika „kristīti” pagāniskos rituālos. Daudzas no šīm ceremonijām notika Vevelsburgā un tās bieži vadīja pats Himlers kopā ar viņa personīgo magu Karlu Mariju Viligutu.
Līdz 1934. gadam Vevelsburgas pils ilgu laiku bija pamesta, tāpēc Himlers pasūtīja plašus rekonstrukcijas un renovācijas darbus. Sākumā viņš bija plānojis atvērt „Reiha skolu SS līderiem” – koledžu amatpersonām ideoloģiskai izglītībai, ko pārvaldītu SS Rasu un izmitināšanas birojs (RuSHA). SS brigādefīrers Valters Šellengergs Nirnbergas tribunālā apstiprināja, ka jau bija sagatavota mācību programma, kas sastāvēja no garīgās apmācības un meditācijas vingrinājumiem. Svarīgākais no visiem bija instrukcijas par pareizu Weltanschauunge jeb pasaules uzskatu vai ideoloģiju.
Reklāma
1935. gada februārī Vevelsburgas pils nonāca reihsfīrera personīgā štāba rīcībā. Himlers jau tad sāka uzskatīt Vevelsbugu par sava bruņinieku ordeņa Kamelotu un Marienburgu, kas laika gaitā kļūtu par milzīgu Teitoņu Meku, āriešu pasaules garīgo centru.
Grandiozo Himlera plānu paredzētās izmaksas bija pilnīgi absurdas – 250’000’000 reihsmarku. Pils atjaunošana bija tikai sākums, jo Himlers plānoja paplašināt pils teritoriju tā, lai tā apņemtu vietējo Vevelsburgas ciemu. Vieta faktiski kļūtu par veselu SS pilsētu ar trijstūrveida pili pilsētas galā uz klints.
Tādiem grandioziem plāniem bija nepieciešams liels strādnieku skaits, tāpēc 1939. gadā pils tuvumā tika izveidota koncentrācijas nometne. Tai bija nekāds naudas līdzekļu ierobežojums, un lai gan tā bija mazākā koncentrācijas nometne, režīms tajā bija ne mazāk brutāls kā citur. No 3900 cietumniekiem mira 1285 – gan no strādāšanas līdz nāvei, gan bada vai nošaušanas dēļ.
Tev patiks šie raksti
Nu gan palasīšu 
