Nacionālo partizānu lielākā kauja50

Stompaku nometni  iekārtoja 1944. gada beigās, sāka izmantot 1945. gada janvārī. Tā bija viena no lielākajām mežabrāļu nometnēm  Baltijas reģionā. Reizēm apmetnē atradās pat 400 cilvēku. Šeit tad arī notika lielākā kauja Latvijas Nacionāko partizānu karā...

18. februārī sarkanajiem izdevās sagūstīt partizāni Tadeušu Bukšu. Pēc tam, kad viņš tika vairāk kā nedēļu sists un spīdzināts, viņš neizturēja, un atzinās, ka ir 200 lielas partizānu vienības loceklis, un norādīja aptuvenu nometnes atrašanās vietu. Tomēr čekisti  viņam līdz galam nenoticēja, un domāja, ka  būs darīšana ar 35- 40 cilvēku lielu vienību.  

Dienu vēlāk, naktī no 25 uz 26 februāri istrebiķeļa Donāta Vancāna mājā sarkanie no priekiem sarīkoja tusiņu ar kārtīgu žūpošanu, un neviens pat nemanīja, ka kaut kur mīklaini pazuda "Smerš" leitnants Pikuļevs. Pēc īsa laiciņa viņš jau atradās Stompaku purva bāzē, kuras atrašanās vietu tā bija gribējis atklāt- bet lielu prieku laikam viņam tas nesagādāja. Partizāniem nevajadzēja sevišķi pūlēties, lai no Pikuļeva izpurinātu visu, ko viņš zināja- tai skaitā to, ka sarkanajiem ir zināma partizānu nometnes atrašanās vieta. 

Bet- lai cik dīvaini nebūtu, neviens lāga neņēma vērā iegūtās ziņas. NKVD strēlnieku bataljona komandieris vecākais leitnants Paļčehs aizsūtīja pāris vīrus pārbaudīt informāciju par bāzi Stompaku purvā. Partizāniem divu mežā klīstošu sarkano saņemšana ciet bija bērnu spēle. Pirms nošaušanas no viņiem tika dabūta informācija par gaidāmās operācijas datumu. 

Jānis Barkāns, šīs kaujas dalībnieks, raksta:

"Komandieri jau naktī savus vīrus izvietoja aizstāvēšanas grāvjos. Bijām gatavi uz visu Eglēs vairākās vietās izvietojās novērotāji un snaiperi. Rītausmā sākās čekas karaspēka uzbrukums mūsu nometnei. Pirmie ar ienaidnieku saskārās Paegles priekšposteņa vīri. Mūsu partizānu nometnes bruņojumā bija 15 vācu MG – 42 ložmetēji. Šie ieroči mums pavēra izlaušanos no aplenkuma.  Atsevišķas apšaudes turpinājās līdz dziļai tumsai. Kaujas vietā uzbrucēju ķēdes  pļāva vācu tautības karavīrs Eduards Šteigls- Šteigers ar kaulu zāģi MG – 42. Pirmās uzbrucēju ķēdes un uzbrukums tika atvairīts. Kauja ilga četras stundas. Mūsu partizāniem bija 13 kritušie un 9 ievainotie. Čekistiem bija daudz kritušo, kuri turpat gulēja purvā uz sniega. Čekistu komandieri Abakumovs un Mickevičs no jauna sakārtojuši savus karavīrus un iznīcinātājus, neskatoties uz zaudējumiem, atkal dzina virsū mūsu partizānu pozīcijām."

563 karavīru lielie sarkano spēki  kaujā cieta sakāvi, kaut gan viņu spēki bija visai nopietni- NKVD 5.strēlnieku divīzijas  143.pulka 2 bataljoni, mīnmetēju rota, automātistu vads, jātnieku-izlūku vads un sapieru vads - pavisam 382 karavīri ar diviem 82 mm un diviem 50 mm mīnmetējiem, pieciem smagajiem un 20 rokas ložmetējiem un vēl 181iznīcinātājs no vietējiem sarkanajiem.Jāpiebilst, ka NKVD 5. strēlnieku divīzija bija īpaši cīņai ar partizāniem apmācīts karaspēks. Turpretī partizānu komandieru  vidū gandrīz nebija profesionālu karavīru- Pēteris Supe pēc izglītības agronoms,  dienējis nebija, Ločmelis ( Dūze)  - tautsaimniecības students, tāpat, Circāns(Vārpa) - Viļakas pagasta valdes rakstvedis, bijis karadienestā 30 gadu sākumā, Šaicāns ( Veldre) - Viļakas ģimnāzijas sargs un sētnieks.Vienīgi Broņislavs  Sluckis (Indulis)   bija  beidzis Kara skolu kā leitnants. Bet arī viņam nebija  kauju pieredzes. Bija tikai liela mīlestība pret dzimto zemi un naids pret okupantiem.  Partizānu rindās bija 320 cīnītāju, krita 25. Naktī partizāni izlauzās no aplenkuma un organizēti atstāja cīņas vietu- lai turpinātu cīnīties mazākās grupās dzimtajā Abrenes apriņķī  un arī  visā Latgalē. Pirmajos pēckara gados mežabrāļi kontrolēja 90% Abrenes apriņķa teritorijas un sakanajiem tur burtiski zeme dega zem kājām. Latvijas komunistu partijas pilnvarotais Jānis Dīmanis 1946. gadā ziņoja partijas vadībai, ka Abrenes pagastā nacionālo partizānu  dēļ neesot iespējams organizēt nedz padomju, nedz saimnieciskās institūcijas. 

Sarkanie savās atskaitēs par Stompaku kauju piemin tikai to, ka  arī viņu  vidū "bija kritušie" (parastā sarkano versija atskaitēs bija- 1 kritušais, 1 ievainotais).

 Vietējās galdniecības informācija liecina, ka esot bijuši steidzīgi nepieciešami 80 zārki...

Kritušos partizānus (sarkanarmieši izraka arī apbedītos)  čekisti izlika Viļakā ielas malā un trīs dienas dzina vietējos iedzīvotājus atpazīt līķus. Viņu vidū bija arī nošautā partizāna Augustāna sieva. Viņa notrauca sniegu no sava vīra sejas...sakoda zobus un, papurinājusi galvu, atgāja malā...

Cauri gadiem saglabājies vietējo iedzīvotaju leģendārajai kauju vietai dotais nosaukums- Jaunā Berlīne.