Milajas slaktiņš - kara noziegums, ko amerikāņiem NEKAD nepiedos20

Bezpalīdzīgie vjetnamieši šausmās skatījās, kā amerikāņu karavīri gāja no mājas uz māju, dažās no tām iesviežot rokas granātas. Daudzus ciema iedzīvotājus viņi nodūra ar durkļiem un apšāva tos, kuri mēģināja bēgt. Kāda sieviete, vīrietis un mazs zēns izmantoja izdevīgu mirkli, lai mestos prom. Karavīrs vjetnamiešu valodā viņiem uzsauca, lai apstājas, bet viņi neklausījās un turpināja skriet. Tad amerikāņu kareivis rīkojās saskaņā ar doto pavēli un visus trīs bēgļus nošāva. 

Grupās sapulcinātos vjetnamiešus amerikāņu karavīri sadzina novadgrāvī. Tos, kuri ngribēja iet, iegrūda grāvī ar varu. Izmisīgi mēģinot glābt savu bērnu dzīvības, mātes viņus aizsedza ar savu ķermeni un lūdza pažēlot, taču veltīgi. Kareivji ar automātiskajiem ieročiem nostājās rindā grāvja malā, un Viljams Kollijs pirmais atklāja uguni uz cilvēkiem grāvī. Pēc tam viņš saviem vīriem pavēlēja darīt to pašu.

Tukšojās magazīna pēc magazīna, vjetnamiešu līķu kaudzes auga augumā. Amerikāņu karavīri pārstāja šaut tikai tad, kad neviens no upuriem vairs nekustējās. Brīnumainā kārtā kāds mazs zēns bija palicis dzīvs, bet, kad puika raudādams izlīda no līķu kaudzes, viņu ar sitienu iegrūda atpakaļ un nošāva. Citā vietā tajā pašā ciemā kareivju grupa bija atradusi vairākas sievietes, kuru vidū bija arī kāda 13 gadus veca meitene. "Paskatīsimies, vai viņai viss ir savā vietā," ņirdza viens no karavīriem. "Vjetkonga konfektīte," pasmējās otrs, liekot saprast, ka meitene droši vien ir saistīta ar partizāniem. 

Turpat, starp degošām mājām un līķiem, abi kopā viņi sāka meitenei plēst nost apģērbu. Meitenes māte izmisīgi mēģināja karavīrus atgrūst nost, bet viņi ar kājas spērienu sievieti nogāza zemē un piekāva. "Paklau, ko lai mēs ar viņām darām?" jautāja viens no karavīriem. "Šauj tik nost," atbildēja otrs. Tad ietarkšķējās automāti, pa gaisu lidoja asiņaina miesa un kaulu drumslas. Nākamajās stundās grupveidā izvaroja vairākas vjetnamiešu sievietes. Kāds kareivis, kurš šādi bija apgājies ar jaunu sievieti, pēc tam ieroča stobru iespieda viņai pavēderē un šāva. Raudošu bērnu nodūra ar durkli. Vecu vīru iesvieda akā un tur iesvieda rokasgranātu. Kāds pāris gadu vecs zēns raudādams pieskrēja pie līķu kaudzes un pieķērās viena nogalinātā rokai. Viņu nobeidza ar šāvienu. Pēc tam kareivji nogalināja mājdzīvniekus, nodedzināja visas mājas un nopostīja sējumus. 

Šo slaktiņu no gaisa vēroja 24 gadus vecais Hjū Tompsons (attēlā). Viņa vadītais izlūkošanas helikopters riņķoja virs ciema, nometot dūmu sveces vietās, kur gulēja ievainoti civiliedzīvotāji, kuriem bija nepieciešama palīdzība. Taču viņš satriekts redzēja, ka viņa tautieši šos dūmu signālus izmanto, lai atrastu ievainotos un tos nobeigtu pavisam. Lai pārtrauktu slepkavošanu, Tompsons nosēdināja helikopteru starp kādu kareivju grupu un patvertni, kurā bija paslēpies vjetnamiešu bariņš. Tompsons piedraudēja, ka šaus uz saviem tautiešiem, ja viņi turpinās neprātīgo slaktiņu. Pēdējā brīdī viņam un helikoptera apkalpei izdevās izglābt apmēram 15 ievainotus vjetnamiešus, ievietojot viņus helikopterā.

Ap pusdienlaiku šaušana Milajā bija beigusies. Ciems bija pārvērties par kūpošu elli ar nodedzinātām mājām. Visapkārt asins peļķēs gulēja sakropļoti līķi. Kad apmēram simts rotas "Charlie" vīri atkāpās no ciema, aiz viņiem palika nāves klusums, kur visa dzīvība bija iznīcināta. Tiek lēsts, ka bija noslepkavoti ap 500 vjetnamiešu, lielākoties bērni, sievietes un veci ļaudis, no kuriem neviens nebija apbruņots. Amerikāņu pusē vienīgais cietušais bija kāds karavīrs, kurš vēlāk stāstīja, ka sašāva sevi tīšām, lai tiktu prom no slaktiņa.

Jau tajā pašā dienā amerikāņu militārajā bāzē sāka izplatīties baumas par rotas "Charlie" pastrādāto noziegumu, taču vadība darīja visu, lai šo lietu noklusētu, un secināja, ka oficiālas izmeklēšanas uzsākšanai nav nekāda iemesla. Taču kāds amerikāņu karavīrs, Ronalds Raidenors, domāja citādi un gādāja, lai patiesība par slaktiņu nonāk pasaules avīžu pirmajās lappusēs. Raidenors bija 22 gadus vecs un gribēja kļūt par žurnālistu. Runas par Milajas slaktiņu viņš pirmoreiz izdzirdēja pāris mēnešu pēc šī notikuma un tūliņ sāka pētīt, kas tur īsti notika. Nometnē pie alus kausa viņam par to pavēstīja kāds no rotas "Charlie"  karavīriem. "Iegājām ciemā un apslaktējām visus iedzīvotājus, visu ciemu nolīdzinājām līdz ar zemi, " šis karavīrs stāstīja, un viņa balsī bija jaušams pretīgums. Ļoti satrauktais Raidenors par Milajas notikumiem sāka iztaujāt citus tās pašas rotas karavīrus. Viņi nokaunējušies atzinās, ko bija pastrādājuši. Daudzi taisnojās, ka nogalinājuši tos ciema iedzīvotājus, kuri jau bijuši ievainoti, "lai darītu galu viņu ciešanām". Taču daudzi karavīri arī neslēpa, ka ir lepni par padarīto Milajā. Citi atcerējās, kā atteikušies piedalīties slaktiņā un šāda vīrišķības trūkuma dēļ par to izsmieti. Viens no armijas fotogrāfiem, Ronalds Heiberls, bija devies līdzi uzbrukumā Milajai, lai dokumentētu cīņu ar Vjetkonga partizāniem. Taču viņam nācās fotogrāfēt sakropļotus līķus. Šos attēlus fotogrāfs pievienoja Raidenora privātās izmeklēšanas rezultātiem. Raidenoram arī izdevās iegūt armijas ziņojumu par Milajas operāciju, kurā viņš pārsteigts izlasīja, ka amerikāņi, pēc rotas "Charlie" Ernesta Medinas teiktā, niknā kaujā nogalinājuši 90 cilvēku, kas visi esot bijuši Vjetkonga partizāni, nevis civiliedzīvotāji. Šie dati nekādīgi nesaskanēja ar liecībām, kuras Raidenors bija savācis no kareivjiem. Pēc atgriešanās ASV no dienesta Vjetnamā Ronalds Raidenors sēdās pie galda un rakstīja vēstuli. Uz trim lapām viņš uzrakstīja visu par to, kas notika Milajā, un 1969. gada marta beigās, tieši gadu pēc slaktiņa, savu vēstuli 30 eksemplāros nosūtīja ievērojamiem politiķiem Vašingtonā, tostarp arī jaunajam Amerikas Savienoto Valstu prezidentam Ričardam Niksonam. Lielākā daļa politiķu, kuriem nosūtīja šo vēstuli, nereaģēja, taču viens no viņiem, kongresmenis Moriss Jūdals piespieda Pentagonu veikt kārtīgu lietas izmeklēšanu.

1969. gada vasarā rotas "Charlie" 1. vada komandieri leitnantu Viljamu Kolliju (attēlā) izsauca uz ASV. Viņam nebija ne mazākās nojausmas par izsaukuma iemeslu, tomēr viņš cerēja, ka tas saistīts ar apbalvojuma piešķiršanu. Taču tā vis nenotika. Kollijs tika arestēts, un 1969. gada septembrī viņu apsūdzēja vjetnamas civiliedzīvotāju slepkavošanā. Pēc diviem mēnešiem, 1969. gada novembrī, par šo slaktiņu pirmajās lappusēs rakstīja laikraksti visā pasaulē. Par noziegumu plaši ziņoja ietekmīgie žurnāli "Time", "Life" un "Newsweek", kā arī citi lielie izdevumi. Avīze "Cleveland Plain Dealer" publicēja dažas Ronalda Heiberla fotogrāfijas ar sakropļotiem vjetnamiešu līķiem. Amerikāņu sabiedrībai šī ziņa bija kā bumbas sprādziens. Plašsaziņas līdzekļi visā pasaulē plaši attēloja nežēlīgo karu. Gan amerikāņiem, gan pārejai pasaulei televīzija jau sen tika rādījusi atbaidošas reportāžas no Vjetnamas. Taču ziņa, ka amerikāņu karavīri bijuši tik zemiski, ka slepkavojuši nevainīgus bērnus, sievietes un vecus ļaudis, izraisīja šoku. Šajā laikā nemitīgi bija pieaugusi sabiedrības pretestība karam un bija mazinājusies ticība, ka amerikāņi varētu uzvarēt vai vismaz ar cieņu izbeigt karu tūkstošiem tūkstošiem kilometru tālajā Āzijas valstī. Televīzijā bieži rādīja reportāžas par kaujām, ar kurām nevarēja īpaši lepoties. Un tikpat bieži cīnītāji par mieru apsūdzēja ASV noziegumos pret vjetnamiešiem. Līdz šim Vašingtona jebkuru kritiku vienkārši noraidīja, taču Milajas gadījumā nevarēja noliegt faktus: Heiberla fotogrāfijās redzamie nežēlīgi nogalinātie vjetnamieši, sakropļotie bērni un līķu kaudzes runāja pašas par sevi.