Katrs notikums ir kā kadrs kinofilmā. Atsevišķi skatoties, tas ir tikai notikums. Nekas īpašs. Bet kad kadrus sakārto pareizā secībā, rodas filma, ko saucam par vēsturi.
Mazāk zināmi fakti XV14
Likumi domāti, lai tos pārkāptu!
Tā tas ir mūsdienās un tā tas bijis arī senos laikos. Lūk, piemērs no mūsu galvaspilsētas. Pilsētas sadzīves kārtību visos laikos nosaka rātes pieņemtie kārtības noteikumi. Iedzīvotāji ne vienmēr tiem pakļāvās un turpināja darīt ‘’pa savam’’.
Līdz 1743.gadam, kad Rīgas ielas naktīs beidzot tiek izgaismotas- pie namu sienām piestiprina lukturus ar svecēm, ir spēkā aizliegums, ka krēslai iestājoties, atrasties uz ielas bez rokas laternām nedrīkst. Tad nu lielākā daļa tā arī darījuši- laternas nesājuši, bet tās neaizdedzinājuši. Burtiski tulkojot rīkojumu, viss ir pareizi!
1818.gadā pilsētā tiek izbūvētas pirmās ķieģeļu ietves un tiek noteikts, ka tieši tās jāizmanto kājāmgājējiem. Bet rīdzinieki pa vecam paradumam turpināja staigāt pa ielas vidu. Tas izraisīja dažādas domstarpības ar pajūgu vadītājiem.
Līdz pat 18gs Rīgas rāte regulāri izdeva rīkojumus par ģērbšanos- ‘’Drēbju un viesību noteikumi’’. Tie noteica, kā jāģērbjas un jāuzvedas atsevišķu kārtu pārstāvjiem. Bet pucēties gribējās visiem, kuriem vien bija tāda iespēja, un daudzu ceļotāju piezīmēs teikts, ka pilsētā grūti atšķirt ‘’kura kundze, kura istabmeita’’.
Tracis kapsētā.
Pie hidroplānu He-4 manevriem pilsētas debesīs liepājnieki jau bija pieraduši. Liepājā bāzētā jūras diviziona vajadzībām bija iegādāti 6 Zviedrijā pēc vācu licenzes ražotās trīsvietīgās izlūklidmašīnas- hidroplāni. Bet 1931.gada 6.novembrī kārtējā mācību lidojuma laikā notiek nelaime. Manevru laikā virs pilsētas saduras divas lidmašīnas un bojā iet pieci jūras aviācijas lidotāji- kapteinis Mārtiņš Vītoliņš, virsleitnanti Kārlis Lepels, Nikolajs Dekers, seržants Oto Osvalds un motorists Vilis Graudups. Bojā iet arī Lepela dzīvesbiedre, kura nelaimīgā kārtā tieši todien bija paņemta līdzi lidojumā kā pasažiere. Šī līdz pat šai dienai palikusi lielākā katastrofa Latvijas kara aviācijas vēsturē. Sadursme notiek virs Ziemeļu kapsētas. Viens lidaparāts nokrīt aiz kapsētas žoga, bet otrs nokrīt tieši kapsētas vidū, nolaužot vairākus kapu krustus. Kapos esošās kundzītes no šoka noģībst. Ziņa par traģēdiju ātri izplatās pa visu pilsētu un ziņkārīgo pūlis traucas uz Ziemeļu kapsētu.
Izmeklēšanas rezultātā par vainīgo tika atzīts virsleitnants Dekers, kurš imitējot uzbrukumu otrai lidmašīnai, kļūdījies un ietriecies tai sānā.
Porno neies cauri!
Pagājušā gadsimta 20-tajos gados notiek vairākas tā sauktās pornogrāfijas (par pornogrāfiju tolaik tika uzskatīti ‘’žurnālu raibie zīmējumi ar sārtu miesu un baltu apakšveļu’’) pašnāvību un kino sabiedriskās notiesāšanas. Tieši rūpēs par jaunatnes morālo stāju Latvijas Bērnu palīdzības savienība 1924.gadā apvieno 26 organizācijas, lai nostātos pret šo izvirtības propogandu. Visas šīs sabiedriskās aktivitātes panāca, ka 1927.gadā Saeima pieņem Noteikumus par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, tādējādi ierobežojot šāda veida literatūras pieejamību publiskajā vidē.
Pirmais gaisa balons.
Latvijā pirmais gaisa balons izgatavots 1910.gadā Aizkrauklē. To uzbūvē Kārlis Skaubītis, kurš naudas trūkuma dēļ nonācis strupceļā un ar balona publisku lidojumu cer savākt līdzekļus savas lidmašīnas būvei. Pirmais mēģinājums ir nesekmīgs- Skaubīša draugi, šaubīdamies par lidojuma izdošanos, ilgi neatlaiž tauvu ar kuru balons piestiprināts pie zemes un vēja brāzma iepūš balonu kokos. Balons tiek sabojāts un ar to šoreiz viss ir galā. Bet pirmā neveiksme nemazina Skaubīša entuziasmu un 1912.gadā tiek pabeigts uzlabots gaisa balona variants. Šoreiz tas patiešām lido un tiek veikti 56 lidojumi dažādās Latvijas un Krievijas pilsētās. Bez tam tiek izgatavots arī paškonstruēts izpletnis, jeb kā to sauca tolaik- parašuts, ar kuru tiek izdarīti 13 lēcieni.
Piezvani man!
Tā 1882.gada 13.jūlijā (pēc vecā kalendāra 1.jūlijā) varēja teikt pirmie 53 telefonu abonenti Rīgā. Interesanti, ka šajā pat dienā sāk darboties arī Maskavas telefona tīkls, bet tai ir tikai 26 abonenti.
Pirmā Latvijas telefona centrāle tiek ierīkota Rīgā. Blankenšteina namā ( Kaļķu un Mazās Monētu ielas stūrī) un visus darbus veic Bella firmas Pēterburgas nodaļa. Uzstādītie 60 Hilelanda tipa komutatori bija paredzēti 3000 numuriem. Pilsētas rāte aizliedz Vecrīgas ielās ierakt stabus, tāpēc vadi tiek izvietoti uz māju jumtiem, tur izveidojot speciālas 13m augstas sastatnes. Sarunu kvalitāte ir slikta- sarunu laikā dzirdami sprakšķi un pat citu abonentu sarunas. Līdz 1902.gadam netiek sasniegts centrāles pilns noslogojums, jo telefona uzstādīšana maksa ir liela un tā mainās atkarībā no attāluma: līdz vienas versts attālumam tie ir 100rbļ, 1-3 versts attālumam 150rbļ, bet par katru nākamo, vēl papildus 50rbļ.
Apskaties arī iepriekšējo daļu.