›

Mazāk zināmi fakti XIV 13

754 3

Ja skatoties nākotnē, mēs varam pasapņot, tad atskatoties pagātnē, neko vairs mainīt nevaram. Varam tikai mēģināt saprast tā laika notikumus un mācīties no citu pieļautajām kļūdām.

Slidot ir forši!

Cik elpu aizraujoša ir slidināšanās pa ledu cilvēks atklāja jau sen. Un kad parādījās slidas, šis izklaides veids kļuva arvien populārāks. Slidošana uz aizsalušām ūdenstilpnēm bija patīkama, bet bija arī savi mīnusi- varēja ielūzt vai aizķerties aiz kāda negluduma un krītot savainoties. Tāpēc cilvēki izdomāja, ka slidotavas var ierīkot laukumos. 1857.gadā laikrakstā ‘’Rigasche Zeitung’’ parādās ziņa par ‘’Vakareiropas zemēm līdzīgas slidotavas ierīkošanu Rīgā’’-Kārļa vārtu tuvumā tiek atvērta slidotava. Tie, kuri vēl baidījās no slidošanas, varēja izmantot slīkrēslus. Īpaši padomāts bija par apgaismojumu. Turpmākos gados daudzas slidotavas tika izveidotas stadionos un arī pie skolām. Rīgā, pagājušā gadsimta 30.gados darbojās 5 slidotavas speciāli skolniekiem.

Ar ko īpaša Sv.Meinarda sala?

Šī sala Daugavā radās pēc Rīgas HES uzcelšanas, kad tika appludināta Ikšķiles apkārtne. Un uz šīs saliņas saglabājušās Latvijā un Baltijā senākās sakrālās mūra celtnes drupas. Reizi gadā, kad Rīgas HES ūdenskrātuvē pazemina ūdens līmeni, turp iespējams nokļūt kājām pa bijušo ceļa vietu. Pārējā laikā uz salu var nokļūt tikai ar laivu. Kas tad bija šis Svētais Meinards?
Meinards fon Zēgebergs bija augustīniešu mūks, kurš tagadējā Latvijas teritorijā ieradās kopā Brēmenes tirgotājiem, uz kuru kuģa bija kapelāns, ar stingru apņēmību sludināt Evanģēliju pagāniem. Apmeties uz dzīvi Ikšķilē viņš dedzīgi uzsāk savu misiju. Tiek uzcelta koka baznīciņa un ap 1184.gadu tiek izveidota pirmā kristiešu draudze un nokristīti vairāki lībieši. Vēlāk tiek uzcelta celta arī mūra baznīca, kas 1186.gadā tika iesvētīta kā katedrāle. Līdz Rīgas dibināšanai dievnams bija Livonijas bīskapa sēdeklis. Tieši šīs baznīcas drupas vēl saglabājušās uz salas. Jāsaka gan, ka šis mēģinājums pievērst Daugavas un Gaujas lībiešus kristīgajai ticībai cieta neveiksmi.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Žņaudzējčūska Latvijā.

Gludenā čūska (Coronella austriaca) ir cilvēkiem nekaitīga zalkšu dzimtas čūska. Briesmu brīžos tā parasti ir diezgan agresīva un izdala arī smirdīgu šķidrumu, bet cilvēkam sastapšanās ar šo čūsku beidzas tikai ar izbīli. To gan nevar teikt par sīkiem zīdītājiem, putniem, kukaiņiem un pat citām čūskām, kas ir viņas ēdienkartē ietvertā barība. Atšķirībā no citām čūskām šī savu upuri nenorij dzīvu, bet pirms tam to nožņaudz apvijoties ap to. Latvijā šī čūska sastopama reti. Parasti sausos krūmājos un smilšainās nogāzēs, bet no mitrām vietām un ūdens izvairās. Latvijas Dabas muzejs 2012.gadā šo čūsku izvēlējās par Gada dzīvnieku.

Olimpieši dzīvo kuģī.

1912.gadā Rīgā, uz tirdzniecības kuģa ‘’Norbotten’’ klāja kāpa 33 latvieši, lai Krievijas impērijas komandas sastāvā dotos uz Stokholmu, kur no 5.maija līdz 22.jūlijam risinājās V Olimpiskās spēles. Stokholmā Krievijas impērijas sportistus izmitināja ‘’lielajā un greznajā tvaikonī ‘’Birma’’. Apstākļi nav nekādi komfortablie- kojas šauras, personīgās higiēnas iespējas visai ierobežotas un ēdiens pieticīgs. Turpat uz kuģa klāja notiek arī gatavošanās sacensībām, bet ‘’galvenais jau nav uzvarēt, bet piedalīties’’.
Latvieši startē piecos sporta veidos; peldēšanā, grieķu-romiešu cīņā, riteņbraukšanā, šaušanā un vieglatlētikā. Rezultāti ir visai pieticīgi. Vienīgais, kurš uzrāda patiešām lielisku rezultātu, ir topošais arhitekts Haralds Blauss šaušanā pa māla baložiem. Lai arī tas notiek zem Krievijas karoga, bet viņš ir pirmais latvietis, kurš Olimpiskajās spēlēs izcīna medaļu- bronzas medaļu.

Fuņķis un Gaiziņa karnevāls.

Pagājušā gadsimta 30.gados Gaiziņš bija iecienīta slēpošanas vieta. Netālu no kalna „Kulitēnu’’ mājās bija izveidota tūristu mītne, kur slēpotāji varēja pārnakšņot un palustēties pēc sportiskām nodarbēm. Šeit satikās un sadraudzējās dažādu profesiju pārstāvji. Starp citu, šeit trenējās arī Mirdza Martinsone, Askolds Hermanovskis un Herberts Bērtulsons, kuri gatavojās 1936.gada olimpiādei. 1936.gada Lieldienās šeit atkal bija sapulcējusies padsmit cilvēku liela kompānija. Un šīs sabiedrības dvēsele Fuņķis- pašdarbības teātra aktieris Bruno Kalniņš ierosina sarīkot karnevālu. Domāts- darīts. Nākošā dienā uz kalna ampelējas un jautrojas bariņš slēpotāju. Un tā kļūst par jauku Lieldienu brīvdienu izklaidi, kam pievienojās arvien jauni un jauni dalībnieki.
Pēc kara šī jaukā tradīcija tik ātri neatjaunojas, jo iepriekšējo slēpotāju paaudzi karš bija pamatīgi papluinījis.
Ir dažādi mēģinājumi reanimēt karnevālu. 70.gados karnevālu papildina arī ar braukšanu lejup ar pašdarinātiem braucamrīkiem. Dažu gadu izdodas labāk, dažu gadu ne tik labi. Pietrūkst organizatoriskās veiksmes. Tad 1997.gadā Latvijas snovbordisti uzņemas vadību un top ‘’Golgāttrons’’ un savu 75.gadu jubileju 2010.gadā karnevāls nosvin krāšņi un kuplā apmeklētāju lokā. Prieks par to, ka šī tradīcija ir vēl joprojām dzīva!

Apskaties arī iepriekšējo daļu.