Mazāk zināmi, briesmīgi fakti par vēstures lielākajām traģēdijām17

Pēc 11. septembra teroraktiem tūkstošiem cilvēku gāja bojā auto negadījumos un saslima ar vēzi. 2001.gada 11.septembrī, kad lidmašīnas ielidoja Ņujorkas Dvīņu torņos, tika izbeigtas 2996 nevainīgas dzīvības. Tas bija briesmīgs brīdis un lielākais teroristu uzbrukums ASV teritorijā. Tomēr nākamo dažu gadu laikā upuru skaits kļūs vēl lielāks. Cilvēki tik ļoti baidījās no lidošanaa pēc 9/11, ka aviokompāniju izmantošana samazinājās par 20 procentiem. Tā rezultātā daudz vairāk cilvēku veica daudz lielākus attālumus automobiļos, kas ir daudz bīstamāk. 12 mēnešos pēc teroraktiem autoavārijās gāja bojā vēl 1595 amerikāņu, jo viņi baidījās lidot lidmašīnās. Tomēr vēl ļaunāka bija pieaugošā saslimšana ar vēzi. Dvīņu torņu konstrukcijā tika izmantotas 400 tonnas azbesta, kas izplatījās pa pilsētu, kad tie sabruka. Šis azbesta mākonis skāra aptuveni 410 000 cilvēku, un Ņujorkā dēļ tā ir uzliesmojis vēzis. Visvairāk cieta teroraktu tuvumā dzīvojošie, kā Dvīņu torņu drupās strādājošie policisti un ugunsdzēsēji. Aptuveni 70% no viņiem tagad cieš no plaušu problēmām. 10 gadu laikā pēc traģēdijas ir miruši 1400 -teroraktu seku novēršanas darbos iesaistītie cilvēki. Vēl apmēram 1140 ir saslimuši ar vēzi un šobrīd cīnās par savu dzīvību. 2010. gadā Ņujorkas varas iestādes piekrita izmaksāt kompensācijas vairāk nekā 11 000 glābējiem, policistiem un drupu novākšanā nodarbinātajiem, kuru veselības stāvoklis pēc dalības terorakta seku likvidēšanā pasliktinājās

Par Lielā Londonas ugunsgrēka izraisīšanu 1666. gadā tika pakārts nevainīgs, garīgi atpalicis vīrietis.  Roberts Huberts bija parasts franču pulksteņmeistars, līdz brīdim, kad apgalvoja, ka viņš ir franču spiegs un pāvesta aģents. Viņš atzinās, ka ugunsgrēku uzsācis Vestminsterā, neskatoties uz to, ka uguns nemaz nesasniedza šo Londonas daļu. Tad, kad viņam tika darīts zināms, ka ugunsgrēks sākās Tomasa Farinera maiznīcā Pudingleinā, viņš apgalvoja, ka pa atvērtu maiznīcas logu izmetis pašgatavotu uguns granātu. Vēlāk izrādījās, ka ugunsgrēka sākšanās brīdī Huberts nemaz nav bijis Anglijā, viņš bija uz zviedru kuģa "Maid of Stockholm". Viņš atgriezās Anglijā tikai tad, kad uguns jau bija plosījusies divas dienas. Neskatoties uz viņa acīmredzamo nevainību un to, ka tikai retais ticēja viņa stāstītajam, steidzami bija vajadzīgs grēkāzis, kuru vainot ugunsgrēka izraisīšanā, tādēļ Huberts tika tiesāts, atzīts par vainīgu un sodīts ar nāvi pakarot. Viņš tika pakārts Taibernā, Londonā 1666.gada 27.oktobrī. Huberta atzīšanās bieži vien tiek skaidrota ar garīgu slimību - viņš pats nesaprata ko dara, un ko saka. Pēc piecpadsmit gadiem kuģa kapteinis, kas veda Hubertu uz Londonu atzinās, ka Huberts nemaz nav bijis Londonā Lielā ugunsgrēka laikā. Tomēr tad jau bija par vēlu.

Īrijas kartupeļu bads: Karaliene Viktorija aizliedza bagātam sultānam ziedot bada cietējiem. 19. gadsimta vidū Īrijas galveno lauksaimniecības produktu - kartupeļus, skāra tolaik vēl nepazīstama sēnīte, un cilvēki sāka ciest badu, jo kartupeļu raža bija iznīcināta un tie bija viss no kā viņi pārtika. Osmaņu impērijas sultāns Abdulmedžids I vēlējās palīdzēt īru tautai. 1847. gadā viņš sagatavoja kuģus, kas bija pilni ar pārtiku, un piedāvāja nosūtīt Īrijai 10 000 sterliņu mārciņu, lai palīdzētu pārvarēt krīzi. Tomēr britu diplomāti pavēlēja viņam to nedarīt. Viņi paskaidroja, ka britu karaliskais protokols paredz, ka neviens nedrīkst dot vairāk nekā Karaliene Viktorija pati. Pēc viņu pavēles, sultāns samazināja ziedojamo summu līdz 1000 mārciņām. Īri tik un tā bija sajūsmā par viņa ziedojumu.

Rēdereja "White Star Line" piestādīja rēķinu Titānika upuru ģimenēm. Rēdereja "White Star Line" ekonomēja uz, ko vien varēja. Saskaņā ar viņu darba līgumos iekļauto punktu - katrs darbinieks uz kuģa tika atlaists, brīdī kad Titāniks sāka grimt. Uzņēmums galu galā nemaksātu algas darbiniekiem, kuri kavēja laiku slīkstot. Pēc tam mirušo ģimenes tika informētas, ka viņiem būs jāsedz kravas izmaksas, ja viņi vēlas saņemt savu mīļoto līķus. Vairums to, protams, nevarēja atļauties, un tāpēc šodien daudziem no tiem, kas gāja bojā, ir memoriāli, nevis kapi. Vēl ļaunāk bija ar mūziķiem uz Titānika. Orķestris, kurš varonīgi spēlēja līdz pat brīdim, kad Titāniks nogrima okeāna dzelmē, bija pilnīgi aizmirsts. Viņi bija reģistrēti kā "neatkarīgi darbuzņēmēji", kas nozīmēja, ka "White Star Line" attiecībā uz viņiem nebija jādara nekas. Pārējo apkalpes locekļi ģimenes saņēma izdzīvojušo pabalstus, bet orķestra dalībnieku ģimenes nesaņēma ne penija. Vienīgais, ko viņi saņēma bija rēķins par viņiem (orķestra dalībniekiem) piešķirto formas tērpu izmaksām.

Milajas slaktiņš: prezidents Niksons apžēloja galveno vainīgo. 1968. gada 16.marta rīta agrumā Milajas ciematā, Dienvdvjetnamā, ieradās ASV karaspēka vienība. Karavīri sāka ciema iedzīvotāju masveida slepkavošanu. Vīrieši, sievietes un bērni tika sistēmātiski sarindoti un nošauti ar ložmetējiem un granātmetējiem. Mājas tika nodedzinātas un, ja kāds izskrēja no liesmās tad tika nošauts. No visiem šajās zvērībās iesaistītajiem, apsūdzēts tika tikai viens: leitnants Viljams Kollijs. Tiesa atzina Kolliju par vainīgu  vismaz 22 civiliedzīvotāju slepkavībā, un viņam par to piesprieda mūža ieslodzījumu. Taču cietumā viņš nekad nenonāca. Jau trīs dienas pēc sprieduma pasludināšanas prezidents Niksons pavēlēja viņu ievietot mājas arestā Fortbeningā (Džordžijas štatā), bet vēlāk spriedumu mīkstināja līdz 20 gadiem un tad līdz 10 gadiem cietumā. Tacu 1974. gadā pēc trīsarpus gadu ilga mājas aresta Kollijs tika atbrīvots. Daudz vairāk cieta cilvēks vārdā Hjū Tompsons. Viņš bija tas cilvēks, kurš ziņoja par slaktiņu un liecināja pret cilvēkiem, kas tajā piedalījās. Tompsons riskēja ar dzīvību, lai izglābtu vjetnmiešu no savas rotas karavīriem. Un viņš tika atalgots par savu drosmi un varonību ar nāves draudiem. Katru rītu cilvēki atstāja sakropļotus dzīvniekus uz viņa mājas lieveņa, un visu atlikušo mūžu viņš cieta no PTST.