Sveiki spoki, spocenes un spocēni! Šis ir mans sacerētais raksts par Latviešu strelniekiem 1. pasaules kara laikā. Izbaudam!!!
Vis sākās 1915. gada pavasarī. Es gāju pa Rīgas ielu un pie kādas ēkas loga es redzu aicinājumu pieteikties latviešu nacionālajā, brīvprātīgajā vienībā.
„Pulcējaties zem latviešu karogiem!”, šis bija galvenais uzraksts uz aicinājuma lapiņas. Es uzreiz sapratu, ka noteikti pieteikšos.
Pastāstīju arī saviem draugiem Jānim, un Kārlim, kuri arī ir lieli patrioti un visi kopā devāmies uz komisiju brīvprātīgo reģistrēšanai.
Jānim diemžēl bija jādodas mājās, jo varēja pieteikties tikai jaunekļi no 17 līdz 35 gadiem, bet viņam bija tikai 16. Sajūsma apkārt bija liela. Brīvprātīgo pieņemšana notika gan Latvijas pilsētās, gan arī Petrogradā, Maskavā un Vitebskā. Daudzi latvieši cerēja, ka, veidojot bataljonus, iemantos krievu labvēlību un, iespējams, panāks, Latvijas teritorijas autonomiju Krievijā. Manuprāt, bataljonu dibināšanai bija milzīga nozīme latviešu nacionālās apziņas stiprināšanā.
Ļaudis pavadot, pirmos bataljonus uz mācībām dziedāja un veidoja rotājumus. Mūsu komandieri bija Krievijas armijas virsnieki. Vienības tika iekļautas Krievijas 12.armijas sastāvā, kas vēlāk pārtapa par pulkiem.
1915. gada rudens un Vācu armija strauji virzās uz priekšu, Rīgas virzienā. Krievu armija necīnās ar pilnu atdevi.
10.oktobrī vācu armija bija sasniegusi Olaini un savu labo spārnu izvirzīja līdz Doles salai, bet kreiso līdz Babītes ezeram. Mums bija jāsāk sava pirmā kauja. Cīnījāmies ar vācu karaspēku. Protams, strēlnieki arī krita un gāja bojā, nebija patīkami uz to noskatīties, bet mēs šeit nācām, lai cīnītos.
15.oktobrī kritušos strēlniekus apbedīja Brāļu kapos, Rīgā. Starp kritušajiem aizgājējiem bija arī mans radinieks. Tā tas ir, tā ir cīņa un mēs varam būt lepni, ka mums ir stipri vīri, kas bezbailīgi ir gatavi cīnīties. Mums visiem ir jābūt stipriem un vienotiem, gan priekos, gan nelaimēs un bēdās. Arī es biju klāt 15.oktobrī, kad kritušie strēlnieki tika pavadīti pēdējā gaitā.
1915.gada nogalē vācieši sāka veidot aizsardzības pozīcijas Rīgas pievārtē. Līdz 1917. gada augustam šī frontes līnija nemainās. 1916. gada vasarā un rudenī mēs cīnījāmies tā dēvētajā „Nāves salā”, kas bija aptuveni 3 km gara un 2 km dziļa nocietināju pozīcija Daugavas kreisajā krastā pretī Ikšķilei. No trim pusēm to apņēma vācieši, bet no ceturtās – Daugava. „Nāves salā” pirmo reizi kaujās Latvijas teritorijā tika izmantots indīgu gāzu uzbrukums. Rezultātā ar ļoti lieliem karavīru zaudējumiem mums izdevās nosargāt „Nāves salu”.
1916.g. beigās mūsu bataljonus sāka papildināt. Katrā bataljonā 4 rotu vietā izveidoja 8 rotas un tos pārdēvēja par pulkiem. Pulkus apvienoja brigādēs.
Purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu, notika uzbrukums vācu spēkiem. Krievija bija izvirzījusi mērķi – atbrīvot Jelgavu, veiksmes gadījumā visu Zemgali un Kurzemi.
Uzbrukums notika 23. decembrī 5:00 no rīta, kad vācieši to vismazāk gaidīja. Tika pārrauta vācu fronte, bet tālāki uzbrukumi nenotika, jo krievu virspavēlniecība nebija sagatavojusi papildspēkus. Divas diennaktis stiprā salā, pat līdz -35 grādiem mēs aizstāvējām savas iekarotās pozīcijas, mēs cīnījāmies un neatkāpāmies.
25. decembrī sākās uzbrukums Ložmetējkalnam. Ziemassvētku rītā 2 latviešu strēlnieku pulki kopā ar Sibīrijas strēlnieku pulku ieņēma Ložmetējkalnu. Tika sagūstīti aptuveni 1000 vāciešu. Ziemassvētku kaujas atnesa mums pasaules slavu, kā arī milzīgus zaudējumus. Latviešu strēlnieku rindas saruka par vairāk nekā trešdaļu. Kārtējo reizi pierādījās, ka cara ģenerāļi savu iegribu vai vienkārši untuma dēļ brīvi izrīkojās ar, viņuprāt, bezvērtīgajām kareivju dzīvībām.
Pēc manām domām, viņi bija bezkaunīgi un izrīkojās ar mums slikti, šķiet, ka viņi nemaz nezin ko mēs darām, ar ko riskējam un ko ieguldām šajās cīņās, bet mēs to darām tikai savas nākotnes, dzimtenes un patriotisma labas. Pēc asiņainajām ziemas kaujām latviešu pulki skaitliski atjaunojās - atgriezās ievainotie, kā arī nāca klāt strēlnieki no rezerves pulka.
1917. g. augusta beigās Rīgas frontē esošās sabrāļojušās vācu vienības tika nomainītas, lai sāktu jaunu uzbrukumu. Vācu armija draudēja aplenkt Rīgu, dezorganizētais krievu karaspēks atkāpās un to vietā sūtīja latviešu strēlniekus.
1917. gada 1. un 2. septembrī notika kauja pie Mazās Juglas. Kauja notika Mazās Juglas upes krastos un tajā piedalījās ap 6 000 2. Latviešu strēlnieku brigādes karavīru. Pie Mazās Juglas vācu armija tika apturēta.
Pēc šīm nozīmīgākajām kaujām daudzi strēlnieki devās atpakaļ uz Latviju, bet daudzi palika Krievijā. Es atgriezos mājā, dzimtenē, Latvijā. Es jūtos lepns ar strēlnieku paveikto un ieguldīto darbu, drosmi un cieņu. 
