Livonijas vēsture3

Livonija ir vēsturiskais lībiešu jeb līvu apmetņu apgabals Latvijas un Igaunijas teritorijā. Laikā, kad vāci iebruka Latvijas un Igaunijas teritorijās 13-tajā gadsimtā, ieskaitot Livonijas ( latinizēts Lībijas nosaukums) teritoriju, visām šīm piekrītošajām teritorijām tika lietots vārds Livonija: 13-tā gadsimta pirmajā pusē Latgales teritorijai (mūsdienu Latvijā lietots nosaukums) un dienvidu un centrālajai Igaunijai, 13-tā gadsimta otrajā pusē – Kurzemei un Zemgalei. Igaunijas ziemeļu teritorijas tika uzskatītas par Livonijas daļu pēc to iekļaušanas Ordeņa valdījumā 1347. gadā. 1347.-1561. gados Livonija (tās toreizējo robežu ietvaros saukta arī par Veco Livoniju) aptvēra visu Livonijas ordeņa teritoriju, Rīgas arhibīskapiju un Tartu konfederāciju, Sāmsalas - Vīkas un Kurzemes bīskapija, kopumā aptverot ap 108 000 km².

Pēc 1561. gada, kad Igaunija padevās Zviedrijai un tika izveidota Kurzemes hercogiste, Livonijas vārdā tika dēvēti Polijas īpašumi ziemeļos no Daugavas. Zviedru – poļu kara rezultātā 1600.-1629. gados, Livonija bija sadalīta Livonijas provincē, kas atradās Zviedrijas pakļautībā, un Latgale jeb tā saucamā Polijas Livonija (Inflanty Polskie), kas atradās Polijas pakļautībā. 17-tajā līdz 19-tajam gadsimtam Livonijas robežas skāra dažādas izmaiņas. Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700.-1721.g.) Igaunijas dienvidu un Latvijas ziemeļu teritorijas kļuva par Livonijas provinci Krievijas sastāvā (krieviski Lifljandija), kas pilnībā tika izveidota tikai 19-tā gadsimta otrajā pusē.

Pēc Februāra revolūcijas 12.04.1917. Livonijas ziemeļu teritorija tika pievie-nota Igaunijas provincei, pamatojoties uz etniskiem apsvērumiem, un līdz ar Igaunijas neatkarību tā kļuva par Igaunijas Republikas daļu. Livonijas dienvidu teritorijas ar Latvijas iedzīvotājiem piederēja Latvijas Republikai. Livoniešu pēcteči – lībieši jeb līvi – ir viena no mazākajām somugru tautības grupām, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Lībieši pirmo reizi rakstos minēti 12-tajā gadsimtā Nestora hronikā. Pētnieki uzskata, ka 12-tajā gadsimtā dzīvojuši aptuveni 15,000-28,000 lībiešu. Mūsdienās ir palikuši nedaudz vairāk par 200 lībiešu un lībiešu valodu lieto vairs tikai labi ja pāris duči cilvēku.