Lielā Londonas mēra epidēmija sākās 1665.gada pavasarī un beidzās aptuveni gadu vēlāk. Oficiāli, bojā gāja 68,000 cilvēku, bet daudzi tic, ka patiesais mēra upuru skaits bija nedaudz mazāks par 100,000. Šajā laikā, cilvēki Londonā pārdzīvoja neiedomājamas šausmas. Ģimenes mira, līķi tika izmesti uz ielām līdz tos savāca dedzinātāji, un nāves smaka bija visur. Tā bija elle uz Zemes, un daudzi cilvēki uzskatīja, ka tās ir visa beigas.
Lielās Londonas mēra epidēmijas šausmas19
590
2
Attēls no: listverse.com
Sākoties mērim, kad nāves gadījumu skaits sāka ievērojami pieaugt, slimības uzliesmojums tika publiski minimizēts. Tas bija saistīts ar to, ka Anglija nevēlējās, ka tiktu apturēta aizjūru tirdzniecība. Ja ziņas par mēri sasniegtu citas ostas, angļu kuģiem tiktu liegta iebraukšana un tirdzniecība nonāktu dīkstāvē. Lai vai kā, Londonas turīgākie iedzīvotāji zināja, kas notiek un viņi savāca mantas un pameta valsti, cerot apsteigt nāvējošo mēri. Pārējie iedzīvotāji vienkārši ignorēja agrīnās mēra pazīmes un turpināja būt tikpat sociāli kā iepriekš.
Attēls no: listverse.com
Kamēr turīgie Londonas iedzīvotāji varēja izkļūt ārā no pilsētas jau mēra sākumā, nabadzīgajiem tā nepaveicās. Mirušo skaitam turpinot pieaugt, daudzi nabadzībā dzīvojošie negribēja riskēt zaudēt savus darbus vai pamest savus mazītiņos dzīvokļus. Tā bija vienīgā dzīve, kas viņiem bija, un ārpus Londonas viņiem nebija nekā. Līdz laikam, kad nāves gadījumu skaits sasniedza simtus nedēļā, arvien vairāk un vairāk nabadzīgo izlēma riskēt ar visu un pamest Londonu, lai dotos uz laukiem. Vienīgā problēma bija tā, ka līdz šim laikam (1665.gada jūnijam) nabadzīgie vairs nevarēja saņemt apstiprinājumu pamest Londonu. Tiem, kuri vēlējās pamest Londonu vajadzēja iegūt dokumentu, kurā norādīts, ka viņi ir brīvi no mēra un drīkst doties prom. Lordmērs pārtrauca šo dokumentu izsniegšanu, un viltotāji par nelielu samaksu piedāvāja viltotus dokumentus. Nabadzīgie bija atstāti ciest.
Reklāma
Attēls no: listverse.com
Slepenā padome mēra laikā izdeva rīkojumu, ka katra māja, kurā ir kāds inficētais ir jāaizslēdz. Visai ģimenei bija jāpaliek iekšā mājā, slimi vai nē, uz 40 dienām. Uz durvīm tika uzkrāsots sarkans krusts, kas brīdināja citus, ka mājas iemītniekiem ir mēris. Tas bija pretrunīgs rīkojums, jo daudzi juta, ka tas ir kā automātisks nāves spriedums tiem ģimenes locekļiem, kuri bija veseli. Ārsts, Natanjels Hodžss, uzskatīja, ka rīkojums palielinās nāves gadījumu skaitu, bet nespēja to apstrīdēt. Bija nostāsti par veselām ģimenēm ar maziem bērniem, kuras bija ieslēgtas savās mājās. Dažreiz, vecākiem nācās ciest savu bērnu lēno nāvi viņu acupriekšā, citos gadījumos, vecāki mira pirmie un kaimiņi skatījās pa logiem kā bērni pa vienam aiziet bojā, vai nu dēļ mēra vai bada. 1665.gada septembrī karantīnas tika atceltas. Pārāk daudz cilvēku bija slimi un mira.
Attēls no: listverse.com
Nesaprotot, ka mēri izplata blusas uz inficētajām žurkām, Londonā izplatījās baumas, ka to izraisīja kaķi un suņi. Dzirdot šīs baumas, lordmērs pavēlēja, ka visiem pilsētas suņiem un kaķiem jābūt nogalinātiem. Diemžēl viņš nezināja, ka patiesībā suņi un kaķi palīdzēja samazināt žurku populāciju un pavēlot nogalināt šos dzīvniekus viņš ļāva mērim vieglāk izplatīties. Tiek lēsts, ka pilsētā tika nokauti vairāk nekā 200,000 kaķu un apmēram 40,000 suņu.
Attēls no: listverse.com
Kamēr cilvēki tika karantinēti savās mājās Londonā, sūtījums ar netīru apģērbu tika atvests uz Aijemas ciematu Derbijšīrā. Tas tika sūtīts no Londonas un tajā bija mēris. Arī Aijemas iedzīvotāji kļuva slimi un vienīgais veids kā to apturēt bija karantinēt pašiem sevi. Ciemata rektors, Viljams Monpesons, palīdzēja cilvēkiem paškarantinēties , lai mēris neizplatītos uz citiem ciematiem. Rektora sieva un aptuveni 80% ciemata iedzīvotāju beigās nomira.
Reklāma
Attēls no: listverse.com
15.gadsimta vidū ārsti praktizēja medicīnas māņticību. Viņi izmisīgi centās izprast zinātnisko medicīnas pasauli, bet bez ekipējuma kāds mums ir šodien, šie ārsti bija lemti neveiksmei atkal un atkal. Londonas mēra laikā izplatījās baumas, ka sifiliss dodot imunitāti pret mēri, it kā viens ļaunums varētu atbrīvot no otra. Šajās baumās protams nebija ne kripatiņas patiesības, taču ārsti to neapstrīdēja. Patiesībā, šķita, ka daudzi no viņiem uzskatīja ķermenim būtu vieglāk tikt vaļā no divām slimībām vienlaicīgi, nevis cīnīties tikai ar vienu nāvējošu slimību. Viņu domāšanā abas "indes" cīnītos savā starpā un atstātu ķermeni neskartu.
Attēls no: listverse.com
Ar tik milzīgu skaitu slimnieku, pilsēta nolīga tā saucamās mēra medmāsas, kuras aprūpēja mirstošos pacientus. Šīs sievietes bija analfabētes un netika atalgotas pietiekami, lai spētu uzturēt pašas sevi. Viņām bija jāpievēršas citām metodēm kā gūt peļņu par kuru varētu izdzīvot, un tā rezultātā, gan slimie gan veselie no viņām baidījās. Šīs sievietes ne tikai zaga no upuriem, bet arī palīdzēja mirstošajiem ātrāk aiziet. Jo ātrāk pacients bija miris, jo ātrāk medmāsa varēja piesavināties viņa personīgās mantas. Šīs medmāsas arī pašas pārnesāja mēra čūlas un ar tām inficēja veselos, lai pēc viņu nāves, viņas varētu paņemt visu ko vien vēlas.
Attēls no: listverse.com
Kapsētas netika galā ar visiem mirušajiem, un tika izraktas bedres, kurās mest iekšā mirušo cilvēku līķus. Vīri ar ratiņiem klīda pa ielām vācot mirušos un pēc tam atbrīvojās no tiem bez jebkādām tolaik praktizētajām bēru tradīcijām. Cilvēkiem neļāva apmeklēt šīs bedres, jo baidījās, ka viņi varētu izplatīt infekciju. Taču bija gadījumi, kad mēra novājinātie cilvēki paši skrēja uz šīm bedrēm un metās tajās iekšā. Dažos gadījumos, cilvēki apglabāja paši sevi.
Reklāma
Attēls no: listverse.com
Miršana no buboņu mēra bija ļoti mokoša. Pagāja vairākas dienas līdz upuris piedzīvoja visus vai lielāko daļu simptomu. Sākumā bija galvassāpes, drudzis un vemšana. Pacients varēja nekontrolējami drebēt. Viņa mēle pamatīgi pietūka, tāpat kā limfmezgli viņa cirksnī, padusēs vai kaklā. Pat tas vēl nebija viss. Pacienta āda pārklājās ar melnām čūlām, līdz ar to radās nosaukums "Melnā nāve."
Tev patiks šie raksti
