Lielākais sprādziens pirms atomlaikmeta30

6. decembra rīts bija vēss, bet saulains. Iebraukt šaurajā spraugā starp mīnu laukiem un pretzemūdeņu tīkliem, lai nokļūtu ostā, bija diezgan sarežģīts pasākums. Tai pašā laikā, kad "Monblāns' devas iekšā ostā, kravas kuģis "Imo" devās atklātā jūrā.. Vajadzēja ļoti uzmanīties. 

Kuģis veiksmīgi izgāja cauri šaurākajai daļai, pabrauca garām angļu kreiserim 90m attālumā un priekšā palika pats vienkāršākais ceļa posms.  1889 gadā tika pieņemti Starptautiskie noteikumi kuģu sadursmju novēršanai, kur bija skaidri teikts, ka šaurās vietās tvaika kuģiem ir jāturas pa labi. Starp kuģiem bija vairāk kā kilometrs- pilnīgi pietiekami laika izdomāt, kā veikt manevru.

Bet sanāca tā, ka kapteiņi nebija pietiekoši uzmanīgi. Beigu beigās pēc dažiem visai neveiksmīgiem manevriem kuģi atradās 15m attālumā viens no otra. Likās jau, ka briesmas ir garām. Bet notika neparedzētais. Tiklīdz "Monblāns sāka griezt pa labi, norvēģu kuģis pēc trīs īsiem signāliem ieslēdza atpakaļgaitu. Daži mirkļi, un "Imo" kā cirvis ieurbās "Monblāna" labajā bortā un izplēsa tajā caurumu 3 metru garumā. Viegli uzliesmojošais benzols no sadragātajām mucām izlija pa klāju un tecēja uz leju, kur atradās pikrīnskābe. "Imo" priekšgals ar briesmīgu šņirkstoņu izrāvās no plaisas. Izšķīlušās dzirksteles aizdedzināja benzolu un liesmas pārmetās uz blakus mucām. Melnu dūmu stabs pacēlās 100m augstumā.

 Tikai franču kuģa ekipāža, locis un Jūras štāba vadība Halifaksā zināja par slepeno kravu uz "Monblāna". 

Mēģināt glābt kuģi nebija nekādas jēgas. Locis deva padomu virzīt kuģi ārā no līča un nogremdēt. Bet kapteinis bija vairāk norūpējies par ekipāžu, .nekā par līča krastā trodošos pilsētu, un deva rīkojumu nolaist glābšanas laivas. 

Komandas pamesto kuģi straume nesa uz Ričmondas koka piestātnēm Halifaksas ziemeļdaļā. Liesmas pārmetās uz turieni. Līča abos krastos pulcējās ziņkārīgie, kuri apbrīnoja drausmīgo un neticamo skatu. Pēc īsa brīža traģēdijas vietā piebrauca ugunsdzēsēju kuģi un velkonis "Stella Maris" sāka vilkt "Monblānu" uz jūras pusi. 

Kad virs "Monblāna" uzvijās milzīga liesmu mēle, pulkstenis pilsētas rātsnamā rādīja dažas minūtes pāri deviņiem. Visas sprāgstvielas gāja gaisā komplektā. Kuģis sasprāga daudzos tūkstošos sīku gabaliņu un drausmīgs triecienvilnis, kuru varētu samērot ja nu ar mūsu laiku atombumbām, izplūda uz visām pusēm. Pat visas akmens celtnes, nerunājot nemaz par koka būvēm, abās līča pusēs tika vienkārši noslaucītas no zemes virsas.Telegrāfa stabi nolūza ka sērkociņi, kokus izrāva ar saknēm.

Sagruva tilti, ūdenstorņi un rūpnīcu skursteņi.  Nelielā Nortamas līča dibens uz dažām sekundēm kļuva sauss un pēc tam cunami vilnis vēlās pār to, kas bija palicis pāri no ostas. Pat 30 jūdzes attālajā Truro pilsētiņa izsita logu stiklus. Uz dažām minūtēm visa osta un kuģi piestātnē pazuda tumsā. Vairākus kuģus izmeta krastā. .Halifaksu klāja melni dūmi, caur kuriem uz pilsētu krita nokaitēta metāla gabali un ķieģeļu šķembas.  Īpaši smagi cieta nogāzē esošā Ričmonda. Tur sagruva Protestantu bāreņu patversme, apglabājot dzīvus tās iemītniekus. Tika sagrautas trīs skolas, un no 500 skolēniem dzīvi palika 11. Aizgāja bojā vairāki simti cukura rūpnīcas strādnieku, kuri bija uzkāpuši uz rūpnīcas jumta, lai pavērotu ugunsgrēku uz "Monblāna". Arī tekstilrūpnīcā gandrīz neviens nepalika dzīvs. Nākošajā dienā uznāca sniega vētra un daudzi ievainotie drupās nosala. Kopumā gāja bojā 1963 cilvēki, 2000 pazuda bez vēsts, ap 9000 bija ievainoti, no tiem 500 kļuva akli no sašķīdušajiem logu stikliem. Vairāk kā 25 000 palika bez mājām. 

Halifaksas iedzīvotāji vēl ilgi atrada dažādus ar sprādzienu saistītus "suvenīrus". Kāds 100 kg smags tērauda ribu gabals no "Monblāna" tika atrasts mežā 12 jūdzes no pilsētas. Bet divas jūdzes no sprādziena vietas tika atrasts pustonnu smags enkura fragments.