Sveiki spoki!!! ES šodien ielikšu rakstu par lielāko.............. pēc tam redzēsiet!!!!
ja patiks liekat ++++++++ :)) cerams ,ka patiks
ļoti daudz lasāmā!!!!!!
Tas ir lielākais jebkad dzīvojušais putns pasaulē
- Lielākais Madagaskarā dzīvojušais nelidojošais putns.
- Tas ir vissmagākais izmirušais putns. Putna augstums bija virs 3 m un svars ap 400 kg.
- Ziloņputna ola bija lielākā ola pasaulē. Olas garums 34 cm, tilpums 8-9 litri, kas ir 7 strausa vai 160 vistas olas.
- Tas bija milzu skējējputns un izmira 17.gs.
big_game.at.infoseek.co.jp
Ziloņputna mājas bija Madagaskaras sala pie Āfrikas austrumu krastiem. Tās bija labas mājas tūkstošiem gadu. Savās mājās putns jutās drošībā.
Tad ieradās cilvēki ar suņiem un drošās mājas pārvērta par šausmu elli. Cilvēki milzu putnā saskatīja tikai ēdienu, pārtiku, gaļu – daudz gaļas, daudz daudz gaļas. Ziloņputns vairs nevarēja bez bailēm dzīvot, dēt olas un barot bērnus.
Dabas likums izsaka, ka stiprākais apēd vājāko, neaizsargāto. Kam ienāca prātā, ka milzis ir jāaizsargā? Ko vainosim lielākā putna iznīcināšanā? Vainīgā nav, jo medīja visi barā, cepa, ēda un līksmoja barā. Saprātīgie cilvēki – homo sapiens.
Kāda bauda būtu tagad redzēt šo putnu gigantu!
Bet mēs jau neprotam nosargāt tās dzīvās dabas vērtības, kas vēl ir saglabājušās, nenovērtējam to unikalitāti un dzīvības trauslumu, turpinām sagandēt dabu un iznīcināt putnu mājvietas – mežus, purvus, mitrājus. Turpinām šaut putnus!
Un tad mēs varēsim kost pirkstos un sūkstīties, ka, jā, ka vajadzēja toreiz domāt par aizsardzību... Bet – tas ir cilvēka dabā – nožēlot neatgriežamo.
Kas notiek, homo sapiens? Vai dzīvojam tikai sev, tikai šodienai?
Lielāks par pašu lielāko Jaunzēlandes milzu moa (Dinornis maximus) bija cits strauss – Madagaskaras ziloņputns (Aepyornis maximus), tas bija iespaidīgs dzīvnieks, taču tā liktenis ir ļoti līdzīgs Jaunzēlandes brāļu - moa liktenim. No latīņu valodas Aepyornis nozīmē – virsputns, superputns, bet iezemieši malagaši to sauca – vorompatra jeb „purva putns”.
Ziloņputns dzīvoja Madagaskaras dienvidrietumu daļas savannās un tropu mežos, tā augums bija virs 3 m un svars sasniedza gandrīz pustonnu. Tikai lielākais Jaunzēlandes moa bija garāks (3,7 m), taču tam nebija tik masīvs ķermenis. Ziloņputna ola bija tik liela, ka tās saturs līdzinājās 7 strausa vai 160 vistu olām. Olas izmēri bija 34x22 cm, dažos gadījumos tās apkārtmērs sasniedza vairāk kā 1 m.
Tāpat kā citi skrējējputni - kazuārs, strauss, nandu, emu un kivi, arī ziloņputns nelidoja, tam bija plašs iegurnis un krūšu kaulam nebija ķīļa. Madagaskaras ziloņputna un strausu raduraksti, iespējams, iesniedzas aptuveni ap 85 miljoniem gadu senā vēsturē. Fosilie izrakumi liecina, ka ir dzīvojuši 3-7 dažādu veidu ziloņputni kopš pleistocēna laikiem, bet domājams, ka gan tikai viens mazāks (Aepyornis mullerornis) vēl tika izdzīvojis līdz vēsturiskajam laikam kopā ar milzu ziloņputnu (Aepyornis maximus).
Ir dažas hipotēzes, kas izskaidro nelidojošo putnu moa un ziloņputna atrašanos uz salām okeānā. Pēc kādas no paleontologu versijām ziloņputns un citi nelidojošie strausveidīgie putni cēlušies no viena senča. Miljoniem gadu atpakaļ, kad visa sauszeme bija vienots liels Gandvanas kontinents, eksistēja viens gigantisku nelidojošu putnu pārstāvis. Pēc kontinentu atdalīšanās putnu grupas izrādījās izolētas un tālāk tās evolucionēja neatkarīgi cita no citas. Rezultātā izveidojās atsevišķas sugas, tādas kā Jaunzēlandes moa, Madagaskaras ziloņputns vai Āfrikas strauss.
Madagaskaras sala, kas atrodas Indijas okeānā tirdzniecības ceļu krustpunktā, jau sen bija zināma arābu jūrasbraucējiem. Leģendārais putns Ruhs ar vienu milzīgu olu no pasakas par Sindbadu-jūrasbraucēju, iespējams, ir atbalss no sagrozītiem ziņām par kādreiz reāli esksitējušu gigantisku putnu. Franču kolonizatori vietējo malagašu stāstus par ziloņputnu uzskatīja par leģendām, līdz 1830. gadā kādā no purviem tika atrastas gigantiskas olas un pēc tam arī kauli. Dīvaini, bet lielākā daļa kaulu nebija pārakmeņojušies un olas izskatījās kā tikai vakar dētas. Leģendas sāka līdzināties īstenībai.
Brīnumainie atradumi Madagaskarā iedvesmoja Herbertu Velsu (H.G.Wells, starp citu, zoologu pēc izglītības) uzrakstīt populāro fantastisko stāstu „Epiornis sala”. Stāsta būtība ir par to, ka gigantiskā olā, kas izrakta no purva un atrodas kopā ar pētnieku mazā saliņā, siltuma ietekmē sāk attīstīties dīglis un izšķiļas putnēns. Izaugušais putns izrādās bīstams un „dzīvo izrakteni” nākas nogalināt.
Bet īstos ziloņputnus (angliski - Elephant Bird) vietējie iedzīvotāji pilnībā iznīcināja visticamāk 17.gs vidū. Oficiālajai zinātnei visu laiku lielākais putns kļuva pazīstams tikai izrakteņa veidā.
Precīzs laika periods, kad tie gājuši bojā, nav skaidrs, pasakas par šiem milzu putniem tautas atmiņā var būt turpinājušās gadsimtiem ilgi.
Par vienu no sensācijām kļuva franču zinātnieku atradums – putna kauli, kam pie kājas bija piestiprināts bronzas gredzens. Pēc radioaktīvā oglekļa analīzes un gredzena izpētes, uz kura bija rakstu zīmes, eksperti nonāca pie slēdziena, ka kaulu vecums ir 5000 gadu, bet iespiedumi uz gredzena nekas cits, kā senākās Indijas civilizācijas mohendžo-daro zīmes.
Tā vai citādi gigantiskie putni bija nokļuvuši uz Madagaskaras salas, pēc dažām versijām tie varēja nodzīvot līdz 17. un 18. gadsimta robežai. Kaut arī tie bija paši lielākie putni uz zemes un tiem nebija dabīgo ienaidnieku, šīs apbrīnojamās dabas radības tomēr tika iznīcinātas. Tas bija cilvēku darbības putnu un olu iznīcināšanā, ko darīja gan iezemieši, gan eiropieši, kā arī Madagaskaras mežu izciršanas un pašas dabas radīto klimata izmaiņu rezultāts.
Madagaskaras salu pirmo reizi atklāja un sāka apdzīvot Āfrikas un Indonēzijas tautas, kas, domājams, ir ieradušās aptuveni 2000 gadus atpakaļ. Savukārt, musulmaņu tirgotāji apmeklēja salu 9. gadsimtā. Pirmie eiropieši no Portugāles apmeklēja salu 1504. gadā, kopš tā laika tika izraisīta liela interese par to, bet eiropiešiem nebija reāli ieviest stabilu pārvaldi uz salas.
Kad franči tur apmetās 1642.gada sākumā, ziloņputns, iespējams, tajā laikā vēl bija sastopams, bet tas jau bija kļuvis ļoti rets. Etjēns de Flakors, franču Madagaskaras gubernators no 1640.-1650. gadam, 1648. gadā veica pirmo lielo salas apskates ekspedīciju un rakstīja, ka "vouropatra - liels putns, ... un ir olas, piemēram, kā strausa, tas dzīvo visvairāk vientuļās vietās tā, ka cilvēki šo vietu nevar atrast". Franči būtībā palika dzīvot krasta tuvumā un salas dziļumos neielūkojās daudzus gadus. Intensīvāki pētījumi sākās pēc 1664. gada, pēc tam sistemātisku salas izpēti veica Alfrēds Grandidjē (Alfred Grandidier) - franču ceļotājs un dabaspētnieks vairākās ekspedīcijās 1865. un 1870. gados.
Iezemiešu stāstos par Vouron Patra – ziloņputnu reti raksturoja kā agresīvu putnu, biežāk attēloja kā kautrīgu, mierīgu milzi. Cilvēki galvenokārt ziloņputnu noveda līdz iznīcībai, bieži pārmeklējot to ligzdas. Arheoloģijas pētījumos ir liecības par to, ka olas ir ceptas ugunskurā, regulāri sniedzot maltītes visai ģimenei. Gan olas, gan olu čaumalas bija ļoti svarīgas Madagaskaras ciltīm, čaulas izmantoja trauku vietā. Ar cilvēkiem salā reizē ieradās dzīvnieki, piemēram, žurkas un suņi, kas arī iznīcināja lielo putnu olas un cāļus, tādējādi samazinot populācijas dzīvotspēju.
Alternatīvas teorijas liek domāt, ka cilvēki izmedīja ziloņputnus līdz izzušanai ļoti īsā laikā, piemēram, medījot lielā vairumā (zibenskara hipotēze), ir iespējama arī sekundāra cilvēka ietekme ar varbūtējo slimību nodošanu no mājdzīvniekiem, piemēram, vistām. Mājvistu kauli ir atrodami fosilajos izrakumos. Trešā dzīvotspējīgā teorija, kas izskaidro gigantisko ziloņputnu bojāeju, kā norāda Deivids Atenboro (sir David Attenborough - BBC televīzijas personība), acīmredzot vispirms ir klimata pārmaiņas, kas saistītas ar palielinātu sausumu Madagaskarā holocēna laikā, kam cilvēku ietekme varētu būt bijusi tikai piedevas.
Atliek tikai nožēlot, ka putnu pasaules milzeņi tika cilvēku iznīcināti līdz to oficiālai atklāšanai. Mēs nekad vairs nevarēsim novērot tos dabā un neuzzināsim to dzīves īpatnības. Taču, reizi pa reizei pasaules presē parādās sensacionālas ziņas par to, ka pašos nepieejamākajos Jaunzēlandes un Madagaskaras rajonos cilvēki redzējuši strausveidīgus putnus, un kā pierādījums tam tiek publicētas noslēpumainu objektu neskaidras fotogrāfijas. Bet speciāli šo noslēpumaino objektu meklējumi nekādus rezultātus nav devuši. Varbūtība, ka ir saglabājušies tik lieli un ieraugāmi putni tagad labi izpētītās un apgūtās salās, ir ļoti niecīga. Un tomēr - cerība uz brīnumu vēl arvien silda entuziastu sirdis.
