Latvju tautas tērpi.8

Manuprāt, šis temats ir diezgan interesants. Mūsu senčiem gadsimtu laikā ir tikusi uzkrāta ne tikai pieredze par tautas medicīnu, dažādām ar dzīvi saistītām lietām, bet arīar rotām un tautastērpiem. Ieskatam piedāvāju pāris attēlus un nelielus aprakstus. Jau mūsu ēras pirmajos gadu simtos dažādām latviešu cilšu grupām bija savdabīgas apģērba, rotāšanās un apbedīšanas tradīcijas. Pēc atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt pat 7. līdz 13. gs. valkāto apģērbu. Jau toreiz kā latgaļu, tā arī lībiešu sievietes valkājušas tunikveida linu vai vilnas kreklus bez apkakles un ar jostu (izmantotas pītas vai celu un audeņu tehnikās austas jostas ) apjoztus baltus vai brūnganus vilnas brunčus. Uz pleciem pārsegtas tumši zilas villaines, kas bagātīgi rotātas ar gredzentiņiem, spirālītēm un rakstainiem celu apaudiem. Sākotnēji visās baltu apdzīvotajās zemēs sastopami bronzas spirālīšu vainagi. Sievas valkājušas galvasautus un no 14. gs. arī galvai pieguļošas auduma cepurītes ar bronzas rotājumiem. Vīriešu apģērbs sastāvējis no linu krekla, biksēm, vilnas vai pusvilnas auduma svārkiem, jostas, vilnas apmetņa, cepures un ādas vai lūku apaviem.16. - 17. gs. tautastērpi ir sastāvējuši no tiem pašiem apģērba gabaliem, bet rotājumu ziņā ir bijuši trūcīgi. Tas tiek saistīts ar 13. -15. gs. notikumiem , kad feodālo karu izpostītajā un izlaupītajā zemē, bieži plosījās bads un mēris, kam sekoja pagrimums.Latviešu zemnieki bija dzimtcilvēki, tas viņus piesaistīja vienam apvidum. Visu dzīvei nepieciešamo, no vietējiem izejmateriāliem un ar primitīviem darbarīkiem, zemnieki sev izgatavoja paši. Šādu apstākļu rezultātā izveidojās etnogrāfiskie novadi , kuri pastāvēja līdz pat 19. gs. vidum.Latviešu klasiskā tautastērpa valkāšanas laiks attiecas uz 19.gs vidu. Kopējas tērpu iezīmes bija etnogrāfiski izveidojušajos novados. Katrā pagastā savukārt varēja būt nelielas atšķirības tērpu detaļās vai rotājošajos elementos.