Ap septiņiem līdz astoņiem vakarā telts ir uzslieta un grupa sāk gatavoties nakts atpūtai. Viņi pārģērbjas, gatavojas vakariņām, no mugursomām un siltajām virsdrēbēm iekārto guļvietas!
Kas, krimināllietas izmeklētāju prāt, notiek turpmāk?
Turpmāk notiek “kaut kas” ! Kas tāds, kas liek pieredzējušiem tūristiem panikā no iekšpuses griest telti, lai pēc iespējas ātrāk izkļūtu ārā! Par paniku it kā liecinot divi fakti! Pirmais: telts jumta slīpums, kurš vērsts lejup pa nogāzi, tiek sagriezts no iekšpuses un saplēsts. Otrkārt: tūristi no telts izbēg pusapģērbti vai nepietiekami apģērbti, kas liecina, ka atrašanās ārpus telts ziemas naktī, kad gaisa temperatūra ir ap – 28 grādi, spēcīgā vējā un sniegputenī, tūristiem šķita drošāka, nekā palikšana teltī! Šis mistiskais “kaut kas” spiež grupu doties lejup pa nogāzi, pretī savai neizbēgamajai bojāejai!
Pusapģērbti, bez apaviem, viņi apbrīnojamā veidā spēj noiet apmēram pusotru kilometru un sasniegt meža zonu, pie zīmīgas ciedru priedes sakurt ugunskuru, lai pēc tam tik pat dīvainā veidā ņemtu galu! Krimināllieta maijā tiek slēgta, par iemeslu tūristu nāvei minot nespēju pārvarēt ekstremālus laika apstākļus! Dažādo traumu rašanos viņi izskaidro vai nu ar sniega lavīnu, vai arī, pa ceļam lejup ejot, tumsā neko neredzot un krītot uz akmeņu grēdām! Aptuvenais laiks, kurā tūristi gāja bojā, pēc krimināllietas izmeklētāju domām, ir nakts no 1 uz 2 februāri, laika posmā no pulksten 22.00 līdz četriem, pieciem rītā. Ja tiešām par pilnīgu taisnību tiek ņemta šī krimināllieta, tad Djatlova grupa 2 februāra rītu tā arī nesagaidīja...
Kā jau var noprast pēc manas intonācijas, atreferējot šos oficiālās izmeklēšanas iegūtos rezultātus, tas viss izklausās pēc viena kārtīga “sviesta”!
Atļaušos nelielu atkāpi, pirms turpināt “graut” oficiālo versiju. Daudzi, ar kuriem esmu runājis par šo tēmu, ir uzdevuši pamatotu jautājumu: kāpēc Djatlova grupas incidentam tiek pievērsta tik liela uzmanība?
Jautājums vietā! Tūristi ir gājuši bojā pirms Djatlova grupas, pēc tās un turpina iet bojā! Diemžēl, arī nākotnē tas notiks! Tur, kur cilvēks saskaras ar dabu, tur, kur tas nokļūst kādos ekstrēmos apstākļos, ne vienmēr iespējams tos pārvarēt! Diemžēl! Kas atsķir notikumus ap Djatlova grupu? Atšķirība no pārejiem negadījumiem ir pavisam vienkārša! Ar Djatlova grupu nekas nav skaidrs! Ne viņu traumas, ne apstākļi, kādos tās gūtas! Ne iemesli, kas izraisījuši tādu vai citādu grupas dalībnieku rīcību. Apšaubīts tiek pat tas, vai visi atrastie bojā gājušie grupas tūristi tik tiešām ir tie paši, kuri uzsāka pārgājienu! Tieši tā! Pētniekiem ir pamatotas šaubas pat par to! Jāatzīst, ka vienīgais, to esmu teicis jau iepriekš, skaidrais fakts ir tas, ka Djatlova pārejas apkaimē tika atrastas deviņu cilvēku mirstīgās atliekas. Kas ar viņiem noticis, to šodien neņemas atbildēt neviens kaut cik loģiski spriest spējīgs cilvēks!
Atgriežamies pie oficiālās versijas. Tātad, grupa 1 februārī trijos pēcpusdienā sāka ceļu uz pārgājiena galveno mērķi, Otartena kalnu. Atvainojos, bet... kāda mārrutka pēc! Kā jau iepriekš ticis minēts, visi tūristi ir ar lielu pieredzi! Tas vairākkārt tiek uzsvērts šīs pat krimināllietas protokolos un dokumentos! Februāris un ziemeļi! Tūristu priekšā ir pāreja starp divām virsotnēm! Starp virsotni nr 1079 un nr 880! P.S. Urālu kalnos tās virsotnes, kurām nav vēsturisku nosaukumu, kartēs tiek atzīmētas pēc to augstumiem. Tātad, starp divām 1079 m un 880 metru augstām virsotnēm. Tur vairs nav mežu zona. Tur ir tikai sniegota, visiem vējiem pakļauta teritorija. Pie kam, kā savās liecībās uzsver vietējie iedzīvotāji Mansi, ziemā tur gandrīz nepārtraukti vējš ir ļoti spēcīgs. Tas izraisa tādu kā sniegputeni, kur vējš paceļ gaisā sniega vērpetes, neļaujot ceļiniekam redzēt pat pāris soļus sev priekšā! Tam visam klāt vēl jāpieliek stindzinošs sals zem mīnus divdesmit grādiem un ... vai tiešām? Vai tiešām šie pieredzējušie ceļotāji dotos ceļā, zinot kas viņus tur sagaida? Trijos pēcpusdienā? Kad pēc pusotras, divām stundām sāks krēslot bet pēc trim jau būs tumša nakts ? Cik viņi, ejot uz slēpēm pret kalnu, divās stundās varētu noiet? Maksimums četrus kilometrus! Pēc krimināllietas secinājumiem iznāk, ka viņi nogāja ne vairāk kā divus! Es nedomāju, ka šie deviņi tūristi bija pilnīgi idioti, lai sāktu ceļu trijos pēcpusdienā, skaidri apzinoties, ka nakti nāksies pārlaist patiesi nelabos laika apstākļos, pie kam bez iespējas dabūt malku ugunskuram un krāsnij, ar ko apsildīt telti! Par piemēru varu minēt nelielu citātu no kopējās grupas dienasgrāmatas. To pierakstījis pats Djatlovs: “šonakt bija brīnumaini laba nakšņošana, neskatoties uz sliktajiem laika apstākļiem. Teltī bija sauss un silts. Krāsns teltī, tā ir laba lieta! Grūti iedomāties šādu komfortu kaut kur klajā vietā, kalnā, kur valda stindzinošs sals un vējš!.”.( mans tulkojums no krievu valodas nav pilnīgi precīzs, taču ceru, ka var noprast citāta jēgu). Djatlovs, kā grupas vadītājs, ļoti labi zināja par apstākļiem augstāk kalnos un savā ierakstā dienasgrāmatā apstiprina, ka viņam grūti iedomāties, kā būtu, ja nakts būtu jāpavada tur ! Pie kam, ļoti daudzi pētnieki vispār nesaprot, kādēļ grupai būtu jāizvēlas tieši maršruts pāri tai pārejai. To pašu ceļu viņi pavisam mierīgi varēja veikt, neattālinoties no meža zonas, lai nakti varētu pārlaist tās aizvējā! Viņi taču nebija alpīnisti! Viņi bija tūristi, kuri savā ziemas pārgājienā bija devušies ar slēpēm! Līdz Otartēna kalnam tie bez liekiem laika un fizisko spēku patēriņiem varēja nokļūt, apejot virsotni nr 880 gar tās pakāji. Pie kam, ja viņi sāktu šo ceļa posmu nākamās dienas rītā, pret vakaru viņi jau būtu pie Otortena. Un viss būtu kārtībā!
Tātad, pirmais secinājums par oficiālās versijas apšaubāmo ticamību: grupas pieredze tūrisma pārgājienos man liek uzskatīt, ka 1 februārī apmēram trijos pēc pusdienas, Djatlova grupa nesāka ceļu augšup pa virsotnes nr 1079 nogāzi. Tas nav loģiski, tas nav racionāli un tas nav gudri!!! Kāpt augšup skaidri apzinoties, ka pēc augstākais divām stundām būs jāapstājas, lai paspētu vēl uzcelt telti pirms tumsas iestāšanās! Bez ugunskura, bes iespējas sasildīties, bez iespējas pagatavot siltas vakariņas. Par telts apsildīšanu vispār nav jēgas pat ieminēties! Iepazīstot šo grupu, laikabiedru atmiņas par viņiem, nevaru iedomāties, ka kāds varēja pieņemt tik absurdu lēmumu!
Nākamais arguments, kurš, manuprāt, padara oficiālo versiju par, maigi izsakoties, pasaciņu, ir trīs tūristu traumas! Kā mēs zinām, tad pirmo piecu tūristu mirstīgās atliekas atrada jau pašā meklēšanas darbu sākumā, februāra beigās un marta sākumā. Pēc tam, līdz maijam nekas. Sāka kust sniegs, un, visbeidzot, apmēram 70 metrus no ciedra, strautā, zem it kā 4 metru biezas sniega kārtas, kura nu jau bija sākusi kust, tika atrasti pārējie četri bojāgājušie tūristi. Tie bija Zolotarjovs, Dubiņina, Koļevatovs un Tibo. Koļevatovam tiesu medicīniskā ekspertīze nekādas lielas traumas neatrada. Eksperts varēja mierīgi sava slēdzienā ierakstīt – nosalis! Ar pārējiem trim, diemžēl, viss bija ļoti, loti slikti!
