Latvijas naudas vēsture un mūsdienas9

No papīra tika izgatavotas Latvijas Bankas naudas zīmes ar 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu nominālvērtību, kā arī Finanšu ministrijas izlaistās Latvijas valsts kases zīmes - 5, 10 un 20 latu. Pirmās 100 latu bankas zīmes iespieda Valsts papīru spiestuvē Rīgā, bet drīz atklājās, ka tās var viegli viltot. Arī Līgatnē ražotais papīrs nebija kvalitatīvs. Turpmāk Latvijas Banka naudas zīmju izgatavošanu pasūtīja Anglijā (Waterlow & Sons Ltd.; Bradbury, Wilkinson & Co. Ltd.; Thomas de la Rue & Co. Ltd.). 1939. gada 100 latu banknotes atkal iespiestas Rīgā. Finanšu ministrijas izlaistās valsts kases zīmes tika izgatavotas Rīgā, vēlāk (kopš 1925. gada) - Anglijā, pēc tam (1940. gadā) atkal uz Līgatnē ražota papīra. Šo naudas zīmju grafiskā dizaina autori bija Jānis Šternbergs, Kārlis Krauze, Artūrs Apinis.

Tādējādi Latvijas naudas sistēma sastāvēja no Latvijas Bankas zīmēm (banknotēm), kuras iespieda Anglijā un kas bija brīvi apmaināmas pret zelta stieņiem (līdz 1931. gada 8. oktobrim), valsts kases zīmēm, kas bija nodrošinātas ar valsts mantu (vismaz ¼ no apgrozībā esošajām valsts kases zīmēm bija nodrošinātas ar zeltu vai stabilu ārvalstu valūtu) un iespiestas Rīgā, un metāla naudas. Latvijas Banka bija noteicēja par banknotēm, bet valsts kases zīmju un metāla naudas emisijas tiesības piederēja Finanšu ministrijai.

Pasaules ekonomiskās krīzes laikā 1931. gada rudenī Anglija atteicās no banknošu apmaiņas pret zeltu un atcēla zelta standartu. Šim piemēram sekoja tās valstis, kuru finanses balstījās uz Anglijas valūtu, t.sk. arī Latvija. Valdība pazemināja banknošu nodrošinājumu no 50% līdz 30% un 1936. gada 28. septembrī veica lata devalvāciju šādā paritātē: 1 Anglijas sterliņu mārciņa = 25.22 lati. Sakarā ar Anglijas iesaistīšanos karā 1939. gada 12. septembrī Latvijas Kredītlikuma 1. pants tika papildināts ar piezīmi par Latvijas Bankas uzdevumu uzturēt stabilu lata kursu, ņemot par pamatu zelta vai kādas citas stabilas naudas vērtību Anglijas sterliņu mārciņas stipru svārstību gadījumā. Latvijas zelta rezerves tika glabātas ārzemēs (1939. gadā Latvijā atradās tikai 29% zelta rezervju).

Lats kā maksāšanas līdzeklis kādu laiku palika apgrozībā arī pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā.

1940. gada 25. novembrī paralēli latam kā likumīgu maksāšanas līdzekli Latvijā ieviesa PSRS naudu pēc kursa: 1 lats = 1 rublis. Apgrozībā izlaisto rubļu nominālvērtība bija šāda: 1, 3 un 5 rubļi (valsts kases zīmes), 1, 3, 5 un 10 červoncu (banknotes). Bez tam Latvijas teritorijā par likumīgu maksāšanas līdzekli kļuva visas PSRS (KPFSR) Valsts bankas agrākajos gados izlaistās papīra naudas zīmes un monētas, ieskaitot sudraba rubļus un kapeikas (izlaisti 1921.-1931. gadā). 1941. gada 25. martā lats bez iepriekšēja brīdinājuma tika anulēts, t.sk. privātpersonu noguldījumi, kas bija lielāki par 1 000 latiem (rubļiem). Šī naudas konfiskācija notika vienlaicīgi visās trijās Baltijas valstīs.

1941.-1945. gadā Latvijā apgrozībā atradās nevis nacionālā, bet divas ārvalstu valūtas: vācu okupācijas nauda - reihsmarkas (RM) - un PSRS rubļi pēc kursa 10 rubļu = 1 RM.

Pēc 2. pasaules kara un līdz pat 1992. gadam Latvijā apgrozībā atradās PSRS rubļi un kapeikas, kuru vērtība un grafiskais dizains mainījās 1947., 1961. un 1991. gada naudas reformas gaitā.

1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā, Latvijas Banku reorganizēja par PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko kantori. Pēc 1990. gada 4. maija Deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" un PSRS sabrukuma Latvijas Banka ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 3. septembra lēmumu "Par Latvijas Republikas teritorijā esošo banku iestāžu reorganizāciju" kļuva par reālu centrālo un emisijas banku. Latvijas Bankas statusu galīgi nostiprināja 1992. gada 12. maijā pieņemtais Latvijas Republikas likums "Par Latvijas Banku".