Plašākā nozīmē - ne vien ekonomiskā, bet arī kultūrvēsturiskā un politiskā - nauda uzskatāmi atspoguļo visu civilizācijas attīstības gaitu. Tā bieži vien satur unikālu, nekur citur neatrodamu vizuālo vai precizējošu informāciju par reiz dzīvojušu valdnieku un personu likteņiem, seniem vēstures notikumiem, bojā gājušiem arhitektūras un kultūras pieminekļiem. Nereti tā dod skaidrojumu senām leģendām vai liecina par politiskām pārmaiņām valstī un neapšaubāmi ir pasaules kultūras sastāvdaļa. Šajā aspektā interesanta ir arī Latvijas 20. gs. naudas vēsture.
Latvijas naudas vēsture un mūsdienas9
154
0
20. gs. sākumā Latvijā apgrozībā atradās tikai Krievijas nauda - zelta un sudraba rubļi, vara un sudraba kapeikas, kā arī papīrnauda.
1. pasaules kara un revolūcijas radītās jukas pamatīgi izjauca arī Latvijas teritorijā vēsturiski izveidojušos naudas sistēmu. Savu naudu - dažādu nominālvērtību papīra naudas zīmes - 1915. gadā atsāka izlaist pilsētu - Liepājas, Jelgavas un Ventspils - pašvaldības. Rīgas pilsētas valde savu naudu izlaida kopš 1919. gada 15. augusta.
Reklāma
1918. gada beigās jaunā Latvijas valsts mantojumā saņēma īstu naudas haosu: apgrozībā bija "cara" rubļi, "Domes nauda", "kerenkas", vācu markas, ostrubļi, ostmarkas, pilsētu parādzīmes - katra ar savu pirktspēju. Ziemeļlatvijā vēlāk parādījās Igaunijas naudas zīmes, Jelgavā savu naudu izlaida P. Bermonts-Avalovs.
Ostrubļi, ostmarkas un Vācijas markas, kuras tika ieviestas apgrozībā vācu karaspēka okupētajā teritorijā, palika lietošanā līdz pat 1920. gada pavasarim. Savukārt cariskās Krievijas un A. Kerenska valdības naudas zīmes 1919. gadā bija maksāšanas līdzeklis padomju varai pakļautajā Latvijas daļā, tāpat pārējā Latvijas Republikas teritorijā.
Lielinieku varas apstākļos Rīgas pilsētas strādnieku deputātu padome 1919. gadā izdeva 1, 3, 5 un 10 rubļu naudas zīmes, kuras izsludināja par likumīgu maksāšanas līdzekli visā padomju Latvijas teritorijā. Cēsu apriņķa strādnieku deputātu padome izlaida savu naudu, kuru nosauca par aizņēmuma kuponiem (ar 5 un 10 rubļu nominālvērtību).
Reklāma
Latvijas Republikas Pagaidu valdība Liepājā 1919. gada 22. martā deva rīkojumu finanšu ministram izlaist Latvijas valsts kases zīmes Latvijas rubļos, kas būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu. Šīs naudas zīmes bija Latvijas brīvvalsts pirmā nacionālā valūta. Ar Tautas Padomes 1920. gada 18. marta lēmumu tās tika noteiktas par vienīgo maksāšanas līdzekli Latvijā un palika apgrozībā līdz 1925. gadam, bet bija apmaināmas pret latiem līdz 1931. gada 1. aprīlim.
Latvijas rubļus no 1919. gada aprīļa līdz oktobrim iespieda G. Meijera litogrāfiskajā iestādē, bet no 1919. gada 28. jūlija līdz 1921. gadam - A. Groseta spiestuvē Rīgā. 5 un 25 rubļu zīmes vienubrīd iespieda F. F. C. Tilgmaņa spiestuvē Helsinkos, bet kopš 1921. gada jūlija - Valsts papīru spiestuvē Rīgā.
20. gadu sākumā, gatavojoties naudas reformai, plašas diskusijas izraisīja jaunās naudas nosaukuma izvēle. Sākotnēji finanšu aprindās daudzi uzskatīja, ka piemērotākais Latvijas naudas nosaukums būtu franks. Bija arī priekšlikumi naudu saukt par veltu, līgu, sauli, latvu, pūķi.
Reklāma
Lata atbalstītāju vidū bija Tautas partijas pārstāvis dzejnieks Kārlis Skalbe, kas ieteica nosaukt naudu latviskā vārdā, turklāt tādā, kas "iznestu Latvijas valsti pasaulē un kuru tauta varētu izrunāt, nesalaužot mēli"1, lielāko naudas vienību nosaucot par latu, bet mazāko - par grasi. Grasis gan neesot latviešu vārds, bet tas esot vārds, kurš tautā dzīvs un tāpēc to varētu pieņemt.
Latvijas Republikas lata sistēma tika ieviesta ar 1922. gada 3. augusta "Noteikumiem par naudu". Par lata bāzi noteica zeltu (1 lats = 0.2903226 g zelta). Latvijas rubļa un lata kurss bija noteikts 50 : 1. Par mazāko naudas vienību - simto daļu no lata - kļuva santīms.
Tev patiks šie raksti
Uz latiem un eiro arī tā vajadzētu rakstīt, viltotāju būtu krietni mazāk. 
