Latviešu leģionāri420

Arī aculiecinieku liecības vēsta par padomju karavīru uzvedību, kuri ielauzās civiliedzīvotāju mājās, izvaroja sievietes, izdzina mājas iemītniekus un izlaupīja visu, ko bija vērts ņemt – salīdzinot ar vāciešu karavīriem, kuri bija pakļauti stingram uzvedības reglamentam un neaiztika civilos baltijas valstīs, ja neskaita ebrejus un padomju režīma atbalstītājus. Bija daudz gadījumu, kad virsnieki pat maksāja mājas saimniekiem par naktsmājām.

Tāpēc, kad 1941. gada jūlijā Latvijā ienāca nacistiskās Vācijas karaspēks, latvieši viņus uztvēra kā atbrīvotājus un saistīja ar viņiem cerības pēc kara beigām atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. Vai vismaz autonomu valsti Vācijas pakļautībā – tas tomēr likās labāk, nekā atkārtoti nonākt PSRS paspārnē un atkal izbaudīt Staļina režīma jaukumus. Ar vienu padomju okupācijas gadu pietika, lai latviešu vēsturiskie ienaidnieki – vācieši, mūsu tautas acīs kļūtu par atbrīvotājiem.

Latviešu leģions tika izveidots 1943. gadā, pēc tam kād vācieši bija cietuši smagus zaudējumus austrumu frontē un radās vajadzība pēc dzīvā spēka papildinājuma. Šajā gadā baltijas teritorijā jau bija iznīcināta gandrīz visa ebreju populācija, tāpēc latviešu leģionu nekādi nevar saistīt ar holokaustu. Latvieši tika sūtīti karot frontē pret Staļina impēriju, kas latviešu acīs bija vislielākais drauds un ienaidnieks.

Nevar apgalvot, ka latvieši nebūtu piedalījušies ebreju iznīcināšanā. Pēc vāciešu ienākšanas Latvijā, gandrīz nekavējoties tika izveidota tā sauktā „Arāja banda”, kuru sastāvs lielākoties bija savākts no cietumos ieslodzītajiem slepkavām. Un viņu uzdevums bija skaidrs – ebreju atrašana un iznīcināšana. Tieši pateicoties šiem cilvēkiem arī ir radies mīts par latviešu leģionāriem – ebreju slepkavām.

Daudziem "antifašistiem" patīk apvainot latviešu leģionārus nacistu noziegumos, kas pastrādāti Baltkrievijas teritorijā 1943. gadā laika posmā no 16. februāra līdz aprīļa sākumam. Šiem apvainojumiem nevar būt nekāds pamats, jo pirmā mobilizācija leģionā notika no 1943. gada marta līdz augustam. Baltkrievijā notikušajā operācijā piedalījās latviešu policijas bataljoni, kuriem ir mazs sakars ar latviešu leģionāriem.

Latvieši bija pakļauti vācu SS, kas starptautiski ir atzīta par noziedzīgu organizāciju. Un tieši tas arī kalpo par ieganstu krievu provokācijām un apmelojumiem. Bet kāpēc latvieši tika pakļauti tieši SS? Atbilde ir vienkārša – pēc starptautiskaji pieņemtajiem likumiem ir aizliegts iesaukt militārajā dienestā okupēto zemju iedzīvotājus, tāpēc vācieši vismaz juridiski turējās pie šī likuma – un pievienoja latviešu leģionu SS organizācijai, kura neskaitījās daļa no armijas, bet drīzāk tāds kā apsardzes dienests (vienkārši izsakoties).                                            

Piezīme: Leģions ne gluži bija pakļauts SS - patiesībā tas bija Waffen SS jeb ieroču SS, kurā bija tikai un vienīgi karavīri, līdzīgi kā Vērmahtā. Parastajā SS bija visādas nodaļas gan koncentrācijas nometņu, gan pretpartizānu utt.

Un tiešām brīvprātīgie šajā leģionā bija tikai 15 - 20%. Nosaukums "brīvprātīgo leģions" bija formāls, jo kā jau augstāk minēju, starpautiskie likumi aizliedz rekrutēt karavīrus okupētajās zemēs.

Kāpēc tieši 16. marts ir izvēlēta kā leģionāru atceres diena? Tāpēc, ka tieši šajā datumā 1944. gadā abas latviešu divīzijas (15. un 19.)pirmo reiz cīnījās plecu pie pleca Veļikajas upes krastos, aizsargājoties pret padomju armijas ofensīvu.

Vēlāk abu divīziju ceļi šķīrās - 19. divīzija kopā ar vācu armiju cīnījās "kurzemes cietoksnī" (par to var lasīt šajā rakstā), un kara beigās padevās padomju karaspēkam. Daudzi pēc kara turpināja partizānu karu par brīvu Latviju. 15. divīzija atkāpās līdz Vācijai un kara beigās padevās rietumu sabiedrotajiem.

Latviešu karavīri visos laikos ir izcēlušies ar varonību, un arī šis karš nebija izņēmums. 15. divīzija bija visvairāk apbalvotā nevācu divīzija, bet 19. divīzija kurzemes kaujās tika uzskatīta par elites vienību, jo izcēlās ar drosmi un pašaizliedzību. Krievi cieta smagus zaudējumus cīņā pret viņiem, un tā arī nespēja uzvarēt. Latviešu leģionāri padevās tikai pēc pavēles no augšas, pēc kara beigām. Bet daudzi tā arī nepadevās un turpināja cīņu pret boļševikiem.

Latvieši karoja frontē, un tikai austrumu frontē. Kad kara beigu daļā vācieši centās viņus sūtīt pret ASV, Lielbritānijas un francijas karaspēkiem, latviešu virsnieki un kareivji kategoriski atteicās. Pēc kara sabiedrotie pat parādīja tādu uzticību latviešu karavīriem, ka attaisoja pret viņiem izvirzītās apsūdzības, atzīstot, ka latviešu leģionāri nav daļa no SS un nav vainojami SS noziegumos pret cilvēci. Kā arī pat uzticēja viņiem apsargāt ieslodzītos nacistu kara noziedzniekus. Vai kāds atļautu nacistiem apsargāt nacistus? Nē - tas tā kā būtu pašsaprotams fakts.

Tagad Krievija apvaino Latviešu leģionārus noziegumos pret cilvēci. Šādu apsūdzību neatļāvās pat padomju vara. Arī pašmāju „antifašisti” leģiona atceres dienā 16. martā protestēt ierodas tērpušies improvizētās cietumnieku drānās, tādejādi it kā velkot paralēles ar SS kā represīvu organizāciju. Taču leģionam nav ne vismazākā sakara ar represijām pret civiliedzīvotājiem. Leģions tika izveidots gadu pēc pēdējās lielās ebreju iznīcināšanas Latvijā. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās, bet cīnījās vienīgi frontē. Neviens leģionārs nekad nav tiesāts par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības laikā. Savukārt lielākā daļa to, kas leģionā nonāca no policijas bataljoniem, kur pirms tam bija izdarījuši kara noziegumus, ir sen notiesāti un savu sodu saņēmuši vēl padomju laikā.

_______________________________________________________________________________________________________

_______________________________________________________________________________________________________

Mums ir tiesības godāt un pieminēt savus karavīrus, tāpat kā tādas tiesības ir Vācijai, ASV, Krievijai un visām citām valstīm, kuras bija iesaistītas 2. pasaules karā. Neviens mums nevar aizliegt piedalīties 16. marta atceres pasākumā un lepni saukt mūsu vectēvus par varoņiem. Neviens nedrīkst mūs saukt par „nacistiem” vai „fašistiem”, par kādiem mūs cenšas padarīt...

_______________________________________________________________________________________________________

_______________________________________________________________________________________________________