Sveiki, draugi!
Kurzemes Un Zemgales Hercogiste neapšaubāmi ir viena no diženākajām lietām ar kurām ir jālepojas mums. Kurzemes Un Zemgales Hercogistei bija kolonijas, ļoti demokrātiska monarhija kas tiem laikiem nebija īpaši populāri u.tml.
Sveiki, draugi!
Kurzemes Un Zemgales Hercogiste neapšaubāmi ir viena no diženākajām lietām ar kurām ir jālepojas mums. Kurzemes Un Zemgales Hercogistei bija kolonijas, ļoti demokrātiska monarhija kas tiem laikiem nebija īpaši populāri u.tml.
Pēc Livonijas kara beidza pastāvēt lieliskā Livonijas Konfederācija. Mūsdienu Igaunijas Republikas dienvidi un mūsdienu Latvijas Republikas ziemeļaustrumi nonāca tiešā Polijas pakļautībā, tur izveidojot Pārdaugavas Hercogisti. Savukārt Daugavas Rietumkrastā tika izveidota Kurzemes Un Zemgales Hercogiste. Iesākumā tā bija pakļauta Lietuvas dižkunigaitim, bet vēlāk tieši Polijas-Lietuvas karalim. Par pirmo Kurzemes hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers.
Jaunā hercoga stāvokli sarežģīja tas, ka vairākas teritorijas Kurzemē nemaz nebija viņa pakļautībā. Grobiņas apriņķis bija pārdots Prūsijas hercogam jau Livonijas ordeņa laikos. Savukārt Piltenes apgabals piederēja Dānijas karaļa brālim hercogam Magnusam. Viņš solīja tās novēlēt hercogistei pēc savas nāves, taču solījumu nepildīja un daļu no šīs teritorijas hercogiste ieguva tikai hercoga Vilhelma valdīšanas laikā.
Pēc Gotharda nāves par hercogiem kļuva viņa dēli Frīdrihs un Vilhelms. 1596. gadā viņi sadalīja hercogisti divās daļās - Frīdrihs valdīja Zemgalē un Sēlijā, ar sēdekli Mītavā, savukārt Vilhelms - Kurzemē, ar sēdekli Goldingenā.
Apprecot Prūsijas hercoga meitu, Vilhelms atguva Grobiņas apriņķi, viņš arī izpirka Piltenes apgabala Embūtes un Aizsputes daļu. Vilhelma laikos Kurzemes Un Zemgales Hercogistē sāka attīstīt metāla apstrādi un kuģu būvi. Izmantojot jaunuzbūvētos kuģus, palielinājās Kurzemes preču eksports uz ārvalstīm.
No 1600. līdz 1629. gadam notika karš starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kurā Kurzemes Un Zemgales Hercogiste bija iesaistīta karadarbībā Polijas-Lietuvas kopvalsts pusē un tās jātnieku karaspēks sekmīgi piedalījās Salaspils kaujā. Kara dēļ saasinājās attiecības starp hercogu Vilhelmu un muižniekiem. Polijas karalis bija ieinteresēts vājināt hercoga varu un nostājās muižnieku pusē. Vilhelma neapmierinātība ar muižniecību noveda pie viņa gāšanas no troņa 1616. gadā. Vilhelmu izraidīja no Kurzemes, bet Frīdrihs saņēma savā valdījumā visu hercogisti.
1622. gadā Zviedrija okupēja Zemgales hercogisti un Frīdrihs bija spiests pārcelties uz Kuldīgas pili. Jelgavas pilī 1622. gada novembrī tika parakstīts Jelgavas pamiers, pēc kura Piltenes apgabals palika Polijas-Lietuvas kopvalsts tiešā kontrolē, bet no jauna apvienotā Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā vienots suverēns Polijas—Lietuvas lēnis.
Hercogam Frīdriham nebija pēcnācēju, tāpēc par nākamo hercogu kļuva izraidītā Vilhelma dēls Jēkabs. Dzīvojot Rietumeiropā Jēkabs bija kļuvis dedzīgs merkantalisma ideju atbalstītājs. Viņš vēl vairāk attīstīja metāla apstrādi un kuģu būvi, kā arī radīja daudzas citas manufaktūras. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Lielbritāniju, Francija, Nīderlandi, Portugāli, Krieviju bet ar Spāniju attiecības viedot Jēkabs centās izvairīties. Jēkabs izveidoja Kurzemes Un Zemgales Hercogistes tirdzniecības floti ar tās galvenajām ostām Ventspilī un Liepājā. 1651. gadā hercogiste savā īpašumā ieguva pirmo koloniju - Andreja salu Gambijā un nodibināja tur Jēkaba fortu. 1652. gadā tika nodibināta otrā Kurzemes kolonija - Tobago sala Vestindijā.
Tomēr visu šo laiku hercogiste bija Zviedrijas un Polijas interešu objekts. Otrā Ziemeļu Kara laikā, 1658. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē. Hercogu Jēkabu sagūstīja zviedri un turēja gūstā no 1658. līdz 1660. gadam. Krievija nostājās Jēkaba pusē un sāka nelielu konfilktu ar Zviedriju kurš ātri beidzās. Šajā laikā abas kolonijas pārņēma holandieši, tirdzniecības flote un manufaktūras tika iznīcinātas. Karš beidzās ar Olīvas miera līgumu. Lai arī hercogs Jēkabs nekavējoties sāka hercogistes atjaunošanu un uz brīdi pat atguva Tobago koloniju, hercogiste vairs nekad nesasniedza 1655. gada attīstības līmeni.
Pēc hercoga Jēkaba nāves 1682. gadā par hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs Kazimirs. Viņa valdīšanas laikā preču ražošanas apjomi samazinājās. Pašu hercogu vairāk interesēja dārgas balles un naudas tērēšana, nekā hercogistes attīstība. Naudas trūkuma dēļ viņš pārdeva Tobago salu britiem. Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā Polija palielināja savu ietekmi hercogistes politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Nākamais hercogs Frīdrihs Vilhelms ieguva troni sešu gadu vecumā 1698. gadā un līdz viņa pilngadībai faktiskais hercogistes vadītājs bija viņa tēvocis Ferdinands. Pēc neilga laika Zviedrija atkal vērsa savua gresiju pret Kurzemes Un Zemgales Hercogisti. Šajā laikā sākās Lielais Ziemeļu Karš starp Zviedriju no vienas puses un Krieviju ar tās sabiedrotajiem (Poliju-Lietuvu, Saksiju, Kurzemes Un Zemgales Hercogisti un Dāniju) no otras puses. 1710. gadā Krievija ieguva kontroli pār Vidzemi un palielināja arī savu ietekmi Kurzemes Un Zemgales Hercogistē. 1711. gadā Frīdrihs Vilhelms apprecējās ar Pētera I radinieci Annu Ivanovu, taču atceļā no kāzām mira un hercogistē valdīja viņa atraitne Anna. 1726. gadā par hercogu tika ievēlēts Saksijas Morics, Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II dēls, taču spēja noturēties tronī tikai gadu. Morics vērsa samērā lielu agresiju pret Krieviju un saīsināja attiecības. Krievijas Impērijas karaspēks iebruka hercogistē un padzina hercogu Moricu.
Pēc Annas kļūšanas par Krievijas ķeizarieni Ferdinands atguva varu, taču pastāvīgi uzturējās Dancigā. Ķeizariene Anna panāca, ka par par Kurzemes Un Zemgales Hercogistes hercogu 1737. gadā ievēlēja viņas favorītu Ernestu Johanu. Pēc itāļu arhitekta Rastrelli projektiem viņš lika uzcelt greznas pilis Jelgavā un Rundālē. Pēc Annas nāves 1740. gadā hercogs Ernests Johans sāka saīsināt attiecības ar Krieviju, nonāca nežēlastībā un tika izsūtīts uz Sibīriju. Kurzemes Un Zemgales Hercogisti pārvaldīja Kurzemes bruņniecības padome.
Jaunā Kurzemesa un Zemgales Hercogistes valdnieki sāka arvin variāk konfliktēt ar Krieviju kā rezultātā Septiņgadu Kara laikā hercogistes teritorijā iebruka Krievijas Impērijas armija, kas vēlāk iekaroja Austrumprūsijas teritoriju. 1758. gada 16. novembrī Polijas-Lietuvas valdnieks Augusts III par Kurzemes Un Zemgales Hercogistes hercogu iecēla savu dēlu Saksijas princi Kārli, tomēr daļa muižnieku turpināja atbalstīt Ernestu Johanu. Kara beigās 1762. gadā jaunā Krievijas ķeizariene Katrīna II ļāva hercogam Ernestam Johanam atgriezties no trimdas, 1769. gadā viņš atteicās no troņa par labu savam dēlam Pēterim.
Hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laiks iezīmējās ar saasinātu cīņu starp Krieviju un Prūsiju. Pēteris visos gadījumos nostājās Prūsijas pusē un izrādija savu nepatiku pret Krieviju.
Koscjuško sacelšanās laikā 1794. gadā arī hercogistē norisinājās karadarbība. Nemierneki ieņēma Liepāju, Durbi, Alsungu un Ventspili. Hercogistes pēdējais hercogs valdīja līdz 1795. gadam, kad pēc trešās Polijas dalīšanas viņš 1795. gada 28. martā atteicās no troņa un atdeva Krievijas Impērijai visu Kurzemes Un Zemgales Hercogisti, tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa.
Pirmā Pasaules Kara laikā Kurzemes hercogistes teritoriju okupēja Vācijas Impērija un Padomju Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes Un Zemgales Hercogiste. Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas Hercogistes pasludināšanu.
Šī ir arī visa Kurzemes Un Zemgales Hercogistes vēsture un jāatzīst ir viens, ka priekš tādas mazas valstiņas, diezgan saržģīta vēsture, lai gan beigas nebija tāda kādas gribētos. Drīzumā iznāks raksts kurā es uzrakstīšu ''Jaunās Strāvas'' vēsturi! Gaidi! ;)
P.S. Nē, šis nav nedz Indonēzijas, nedz Monako karogs. Tas ir Kurzemes Un Zemgales Hercogistes karogs!
Plus , raksts ļoti labs Bet pašam esot kurzemes iedzivotajam radas jautajums - ko TU zini par hercoga dela Fridrika un Amelijas kazam . Tavus ieliktos matrealus izskatiju - bet naka jedziga ;(
Labs raksts, tik ir mazliet nepilnības.
1. Pēdējais hercogs paradoksālā kārtā arī bija Krievijas impērijas troņmantinieks, tāpēc, lai nemaisītos pa kājām, viņam samaksāja tiem laikiem kosmisku naudu - 2 miljonus zelta rubļu. Principā sanāk, ka viņš pārdeva savu hercogisti Krievijai.
2. Hercogiste nebija valsts, bet arī nebija īsti pakļauta nevienai valstij, bet no vēstures redzam, ka valstīm patīk maisīties pa šīm teritorijām. Izlīgumi ar Krieviju, Poliju, Zviedriju noteica, ka nav tiesības uz teritoriju, tomēr iekšējie konflikti tika risināti ar tieši šo valstu palīdzību.
Līdzīgi ir arī ar Monaco - izlīgumā ar Franciju ir rakstīts, ka Francijai nav tiesību uz Monaco teritoriju tik ilgi, kamēr ir mantinieki. Ja to nav, ar pēdējā firsta nāvi teritorija pāriet Francijas pārvaldībā. Tātad, ja nebūs mantinieki, līdzīgi kā Kurzemes hercogiste aizgāja krievijai, tā Monaco aizies Francijai, un visticamāk, to pievienos blakus esošajai Nicas pilsētai.
A par šo jautājumu bija starptautiskā arbitrāžas tiesa, jo pēc pirmā pasaules kara tika precizētas teritorijas, un LIetuva vienkārši bija okupējusi izeju uz jūru Klaipēdā, jo tur dzīvoja leiši.
Robežas noteikšana pa Kurzemes un Kauņas guberņu administratīvo robežu, lai gan lielā mērā, tomēr ne pilnībā sakrita ar abu valstu interesēm Tā kā dzelzceļa un komunikācijas līnijas Baltijas valstīs tika veidotas tā, lai pielāgotos Krievijas impērijas vajadzībām, radās problēmas galveno transporta ceļu sadalē starp abām valstīm. Krievijas impērijā eksistējusī vienotā transporta sistēma, impērijai sabrūkot, likumsakarīgi radīja transporta ceļu sadales problēmas. Tāpat abpus robežai pretējā pusē dzīvoja gan vienas, gan otras valsts tautieši. Vadoties no šiem un citiem apsvērumiem, valstis vēlējās savā suverentitātē iegūt atsevišķus rajonus, kas atradās otras puses pārvaldē. Latvijas un Lietuvas mēģinājumi vienoties par sauszemes robežu beidzās nesekmīgi. Tai pat laikā valstis apzinājās teritoriālās integritātes nozīmi suverēnas valsts statusa stiprināšanai.
Tā kā valstīm neizdevās panākt vienošanos ne 1919.gada Parīzes miera konferences laikā, ne 1920.gadā šādam mērķim rīkotajās starpvalstu sarunās Jelgavā, Latvija un Lietuva 1920.gada 28.septembrī noslēdza Līgumu starp Latvijas un Lietuvas valdībām par šķīrējtiesas izveidi abu valstu robežas galīgai noteikšanai. Līguma 1.pants noteica: „Abas valdības vienojas uzticēt robežu galīgu noteikšanu apstrīdamajos apgabalos, kā arī visu to jautājumu izšķiršanu, kuri celtos tiešā sakarā ar robežu noteikšanu, apvienotai komisijai, kas sastādāma no diviem priekšstāvjiem no katras valdības un priekšsēdētāja – Anglijas priekšstāvja. Konvencijas 2.pants paredzēja, ka priekšsēdētāja lēmums būs galīgs un tiks lojāli pieņemts no abām valdībām.
Šķīrējtiesas līguma 3.punkts paredzēja robežkomisijas izveidi, kura robežas noteikšanā vadās pēc sekojošiem principiem: 1) etnogrāfiskajiem principiem, 2) vēsturiskajiem principiem, 3) abpusējām valstiski-politiskajām interesēm (militārajām, stratēģiskajām, ekonomiskajām, satiksmes), 4) vietējo iedzīvotāju interesēm. Tāpat 3.pants nosaka, ka komisijai ir tiesības spert soļus, kādus tā atrod par nepieciešamiem, lai iegūtu vajadzīgos pierādījumus, kuri tai dotu iespēju nonākt pie taisnīga sprieduma.
Šķīrējtiesa notika Rīgā, bet tās locekļi malās pa visām strīdus teritorijām, pie tam, abas valstis bija taisījušas jau smadzeņu skalošanu un instrukciju izdalīšanu iedzīvotājiem, lai tie pieņemtu pareizu lēmumu, tobiš, kad anglis kaut ko jautātu, tad lai pareizi atbildētu.
Leiši bija labāk izpildījuši savu mājas darbu, pie tam, Klaipēda un Palanga pēc 1.pasaules kara atradās zem franču kontroles, kā rezultātā visu to gabalu no upes līdz Prūsijas robežai atdeva leišiem, jo tur ir vairāk lietuvieši. visu Latvijai atņemto teritoriju līdz pēdējam kvadrātmetram kompensēja ar iekšējā teritorijā leišiem atņemto, bet es uzskatu, ka mēs tik un tā zaudējām, jo tad visas ostas būtu mūsu, tranzīts no Krievijas un Baltkrievijas mūsu, un varbūt pat līdzīgi kā Ukraina dabūja Krimu psrs laikos, tā mēs varbūt būtu dabūjuši arī Kaļiņingradu, izsistu arī Roņu salu, un šodien būtu bagāta valsts.
p.s. Polija 30.gados okupēja Viļņas rajonu, tā viņiem bija karma par Klaipēdu.
Te lūk parādās diskutējams jautājums. Gambija bija Kurzemes kolonija,koloniju iedzīvotāji tā kā skaitās arī metropolei piederīgi ,drīkst ieceļot bez vīzas un dzīvot bijušajā metropolē, taču mūsu valsts gatavojas izsūtīt to neveiksmīgo futbolistu no Gambijas. Taču atkal ko apspriest ,vai mūsdienu Latvija ir arī bijušās hercogistes tiesiskā mantiniece un ja Gambiju Kurzemei atņēma Anglija ,tad Kurzeme arī varbūt neskaitās Gambijas metropole.