Kurts Vonnegūts9

(..) vara mūs samaitā, un absolūta vara mūs samaitā absolūti. Cilvēki ir kā šimpanzes, kas no varas nonāk ārprātīgā dzērumā.

Vislielākā tagadnes patiesība, kas mani droši vien padarīs nejautru uz visu atlikušo mūžu, ir šāda – manuprāt, cilvēkiem ir galīgi vienalga, vai dzīvība uz planētas pastāvēs vai nepastāvēs. Man izskatās, ka visi dzīvo gluži kā Anonīmo Alkoholoķu sadraudzības biedri – dienu pa dienai. Un pietiek zināt, ka būs vēl dažas dienas. Ļoti nedaudzi no maniem paziņām sapņo, kaut šī pasaule būtu apdzīvojama arī viņu mazbērniem.

Tas karš tikai padarīja miljonārus par miljardieriem. Šodienas karš miljardierus padara par triljonāriem. Lūk, ko es saucu par progresu.

Elektroniskās kopienas neko nerada. Tu paliec tukšām rokām. Mēs esam dejojoši dzīvnieki. Tas taču ir skaisti – piecelties, iet ārā, kaut ko izdarīt. Mēs esam šeit, uz Zemes, lai pendelētos apkārt. Neļaujiet nevienam iestāstīt jums ko citu!

Lielo jautājumu par dzīves jēgu es uzdevu savam dēlam pediatram. Dr. Vonnegūts savam vecajam, drebelīgajam tēvam atbildēja šādi: “Tēt, mēs šeit esam, lai cits citam palīdzētu tikt cauri šai padarīšanai – lai kas tā būtu.

Ko vīrieši grib? Viņi grib daudzus draugus, un vēl viņi grib, lai cilvēki uz viņiem nedusmojas.

Es zinu, ko sievietes grib: daudzus cilvēkus, ar ko runāties. Par ko viņas grib runāt? Viņas grib runāt par visu ko.

Māksla neder iztikas pelnīšanai. Tā ir tikai ļoti cilvēcīgs veids, kā darīt dzīvi panesamāku. Pievēršanais jebkādai mākslai, vienalga, cik augstā vai zemā līmenī, ļauj jūsu dvēselei augt uz debesīm. Dziediet dušā. Dejojiet radio pavadījumā. Stāstiet stāstus. Uzrakstiet draugam dzejoli, kau vai vāju dzejoli. Tomēr dariet to, cik vien labi spējat. Jūs gūsiet milzu gandarījumu. Jūs būsiet kaut ko radījuši.