Kuģa «Thomas W. Lawson» šausmīgā traģēdija9

Nākamā gada garumā Lawson veiksmīgi veica savas jaunās tankera funkcijas, kā rezultātā izpildīja vairākus pārgājienus starp ASV ostām. Taču novembrī viss mainījās, jo kuģim parādījās jauns uzdevums. Šoreiz tam vajadzēja pārvest 58000 bbl (9,200,000l) petroleju no Filadelfijas uz Londonu, tas nozīmēja, ka Lawsonu gaida pirmais pārgājiens caur Atlantijas okeānu.

Cik gan tas nebūtu jocīgi, pirmās problēmas parādījās jau 2 dienas pirms kuģa atiešanas. Todien, dēļ problēmām ar maksājumiem, kuģi pameta 6 matroži, dēļ kā kapteinim nācās pa ātro atrast 6 jaunus ekipāžas locekļus. Tas viņam, protams, izdevās, taču jauniem komandas locekļiem bija pārāk maza pieredze, pietam, daudzi no viņiem nespēja plūstoši runāt angliski.

20. novembrī 1907. gadā kuģis Lawson pameta ostu. Todien laikapstākļi bija labvēlīgi, taču pārējās dienās jūrniekiem paveicās mazāk. Sava pārgājiena laikā Lawsons nokļuva vairākās ziemas vētrās, kā rezultātā dzīvošana un navigācija kļuva par gandrīz neiespējamu misiju. Papildus, dēļ vētrām kuģis pazaudēja lielāko daļu no savām burām, kā arī divas no trijām glābšanas laivām. Arī takelāža un vairākas lūkas bija salauztas, kā rezultātā vairāki kuģa sūkņi dambējās ciet, dēļ iekšā plūstoša jūras ūdens un ogļu maisījuma. Par spīti visām šīm problēmām kuģis tomēr nokļuva līdz Anglijai, pietam, tas aizņēma 23 dienas. Bet arī šeit viss nebija tik ideāli, jo izrādījās, ka kuģis bija pārāk stipri novirzījies uz ziemeļiem, dēļ kā tas gāja garām Lamanšam. Pamanīts tas bija tikai tad, kad Lawsons pagāja garām Bišopa akmens bākai. Diemžēl, uz to brīdi kuģa stāvoklis un laikapstākļi bija pārāk nelabvēlīgi, lai tas varētu atgriezties uz nepieciešamo kursu, tādēļ kapteinis nostājās uz diviem enkuriem, lai pagaidītu vētras norimšanu. Izdarīts tas tika pie Annetas salas.

Tajā pašā dienā vairāki vietējie jūrnieki pamanīja Lawsonu, un, izdarot dažus aprēķinus, saprata, ka kuģis ir nostājies ļoti tuvu bīstamiem akmeņiem un klintīm. Ņemot vērā iespējamo laikapstākļu pasliktināšanos, viņi izsecināja, ka ne ar ko labu tas nebeigsies. Tādēļ, tika saorganizētas divas laivas, kuras devās ceļā pie Lawsona, lai pabrīdinātu to par iespējamiem draudiem. Pienākot pie kuģa, laivu ekipāžas uzsāka sarunu ar kapteini. Pēc neilgas diskutēšanas un situācijas analizēšanas, laivu īpašnieki piedāvāja kapteinim pamest kuģi līdz brīdim, kamēr vētra nenorimsies, uz ko kapteinis atbildēja :”Ar mums viss ir kārtībā, palīdzība nav nepieciešama”. Daudziem tāda atbilde varētu likties pārgalvīga, taču kaut kādā ziņā kapteinim bija taisnība. Neskatoties uz kuģa slikto stāvokli, Lawsons tik un tā varētu pārciest gandrīz jebkuru, šajā laikā notiekošo, Amerikas vētru. Vienīgā problēma bija tāda, ka šobrīd viņš neatradās Amerikā un viņam nebija nemazākās nojausmas par to, kādi laikapstākļi viņu sagaida Anglijā. Neskatoties uz to, laivu ekipāžas tomēr bija stūrgalvīgas un turpināja sarunas līdz pat brīdim, kamēr kapteinis piekrita uzņemt loci Billiju Cooku Hiksu uz sava kuģa. Laivas ekipāža norunāja ar loci, ka atgriezīsies krastā, bet turpinās novērot kuģi. Plāns bija tāds, ka gadījumā, ja kuģim draudēs briesmas, locis pados trauksmes signālu ar raķeti, kā rezultātā laivas atgriezīsies un izglābs Lawsona ekipāžu.

14. decembra naktī laikapstākļi pasliktinājās un vēja ātrums sasniedza 40 m/s. Diemžēl, kuģa enkurķēdes nespēja ilgi izturēt tādu vēju, kā rezultātā tās pārplīsa. Sākumā kreisā, tad labā. Tagad kuģis bezpalīdzīgi sāka dreifēt uz klintīm, kur tas arī iesprūda. Daudziem varētu likties, ka tas būtu brīdis, kad vajadzētu parādīties laivām un izglābt Lawsona ekipāžu, taču tas tā nebija. Protams, laivu novērotāji tik tiešām pamanīja, ka 2:30 Lawsona apgaismojums pazuda, taču tobrīd viņi nodomāja, ka tas nodzisa nejaušības dēļ. Par to liecināja arī fakts, ka locis nepalaida trauksmes raķeti.

Tālākā notikumu gaita ir diezgan paredzama. Lawsona mastis pārplīsa un kuģi sāka šūpot. Ekipāža, savukārt, bezpalīdzīgi noskatījās uz visu notiekošo. Tajā brīdī mehāniķis pajautāja locim, vai ir kāda iespēja pamest kuģi, uz ko locis atbildēja noliedzoši. Jau nākamajā brīdī kuģa pakaļgals pārplīsa, kā rezultātā kuģis apgāzās, bet ekipāža ar kapteiņa pavēli sāka pamest kuģi.

Jau tuvāk rītausmai, beidzot atradās 8 jaunieši, kuri nolēma riskēt un aiziet palīgā. Starp viņiem atradās arī loča dēls, kurš gribēja glābt tēvu jau no tā paša momenta, kad Lawsonam nodzisa gaisma. Jau nākamajā brīdī brīvprātīgie aši iesēdās laivā un tikpat ātri nokļuva līdz tuvākai no kuģa neapdzīvotai salai, cerībā, ka jūrniekus noskaloja uz turieni. Tā bija pareiza rīcība, jo apmeklējot salu, viņi tiešām sadzirdēja kādu vāju kliedzienu pēc palīdzības. Aizejot kliegšanas virzienā viņi atrada matrozi Allenu, kurš slēpās aiz klintīm. Viņš bija noklāts ar zilumiem un izsitumiem, taču bija dzīvs. Neskatoties uz savu stāvokli, Allens pirmām kārtām pateica, ka ir redzējis uz salas citus ekipāžas locekļus, kuriem piemita dzīvības pazīmes. Viņš uzstāja, ka izglābt pārējos uz salas esošos ir lielāka prioritāte, jo ar viņu pašu viss ir kārtībā. Glābēji, protams, paklausīja Allenu, taču apmeklējot salu, atrada tikai līķus. Neatrodot nevienu dzīvu dvēseli, tika nolemts, ka lielākā prioritāte tomēr piemīt Allena dzīvībai, kā rezultātā viņš tika aizvests pie tuvākā ārsta. Ārsts, savukārt, apskatot matrozi ar nožēlu atzina, ka neko daudz nevar padarīt un piebilda, ka šaubās par to vai Allens izdzīvos. Tāda diagnoze šokēja glābējus, dēļ kā viņi gandrīz pazaudēja cerību atrast citus izdzīvojušos.  Neskatoties uz to, viņi tomēr saņēmās un nolēma pamēģināt pameklēt vēlreiz. Šis lēmums bija pareizs, jo viņiem patiešām izdevās atrast vēl vienu cilvēku. Šoreiz tas bija kuģa mehāniķis Rouvs, kurš atradās uz kādas klints, labi redzamā vietā. Nokļūt līdz turienei glābēji nevarēji, taču attālums bija pietiekams priekš tam, lai līdz Rouvam varētu aizmest virvi, kas, protams, arī tika izdarīts. Ar veiklu kustību, mehāniķis apsēja virvi sev ap vēderu, un jau pēc dažām minūtēm atradās laivā. Nokļūstot tur, viņš nekavējoties pastāstīja, ka ir vēl viens izdzīvojušais. Izrādās, ka dažas stundas atpakaļ Rouvs ir redzējis kuģa kapteini uz netālu esošām klintīm. Kā kapteinis tur nokļuva, Rouvs nezināja, taču, ieraugot bezpalīdzīgu kapteini, mehāniķis aizvilka to uz relatīvi drošu vietu, kur arī atstāja. Pats viņš, protams, nolēma, ka prātīgāk būtu atrasties uz labi pārredzamas vietas. Kur to arī atrada glābēji. Godīgi sakot, redzot Rouvu glābēji bija izbrīnīti, ka viņš vispār bija spējīgs kādu aizvilkt. Tas viss bija dēļ tā, ka viņa seja un ķermenis bija noklāti ar zilumiem, kas nemaz nebija tas trakākais. Spriežot pēc viņa nosmakušās balss bija skaidrs, ka viņš ir norijis labu daudzumu sālsūdens un petrolejas maisījuma. Tomēr brīnīties nebija laika, jo bija jāglābj kapteinis.

Kad glābēji nokļuva blakus kapteiņa atrašanās vietai, viņi ar nožēlu atklāja, ka dēļ klinšainas apkārtnes, laiva nevarēs pietuvoties tuvāk kā 40m no kapteiņa. Kā izrādījās, tā nemaz nebija tik liela problēma, jo loča dēls Hiks, ilgi nedomādams, paņēma virvi un ieleca ūdeni. Nopeldot 40m caur sālsūdeni, petroleju un akmeņiem viņš ieraudzīja kapteini, kurš bezpalīdzīgi gulēja uz akmeņiem ar salauztu roku. Peldēt viņš, protams, nevarēja, tādēļ vienīgā izeja bija aptīt ap kapteini virvi un peldēt ar viņu atpakaļ uz laivu, kas arī veiksmīgi tika izdarīts. Pēc veiksmīgas glābšanas operācijas, kapteini kopā ar mehāniķi aizveda pie tā paša ārsta, pie kura atradās Allens. Diemžēl ar to viss arī beidzās, jo nevienu citu dzīvu ekipāžas locekli tā arī nesanāca atrast. Pietam, pēc dažām dienām pie mirušo skaita pievienojās arī Allens. Skumjākais ir tas, ka pirms nāves viņš izstāstīja, ka pats ir no Londonas. Pēc šī pārgājiena viņš bija nolēmis beidzot atpūsties no jūras, jo bija nostrādājis prom no mājām jau veselus 5 gadus.

Diemžēl traģēdijas ar to nebeidzās, jo tagad salu iedzīvotājus sagaidīja kaut kas pirms tam nepieredzēts – vides piesārņojums. Cik gan tas stulbi neizklausītos, taču uz to brīdi Thomas W. Lawson kļuva par pirmo kuģi, kurš piesārņoja jūru ar naftas produktu. Godīgi sakot, tāda apmēra piesārņojums būtu traģēdija pat tagad, taču tajos laikos viss bija vēl trakāk, jo cilvēki neko tādu pirms tam nepiedzīvoja. Par spīti visam, ir saglabājies pārāk maz materiālu attiecībā uz to, kāda kaite tika izdarīta jūras dzīvībai. Tajos laikos cilvēkus vairāk uztrauca finansiālie zaudējumi, kā arī mirušie jūrnieki, kas, protams, pats par sevi arī ir ļoti svarīgi. Daži eksperti pat apgalvoja, ka nekādas lielas kaites jūrai netika izdarītas, jo petrolejai bija ļoti ātri jāizgaist, kā rezultātā vienīgā pastāvošā problēma bija petrolejas tvaiki un smaka, kura saglabājās mēneša garumā. Neskatoties uz tādu optimistisku uzskatu, pastāv arī liecība, kura norāda uz pretējo. Kāds no vietējiem salu iedzīvotājiem bija teicis sekojošo :”Krava bija skaidri redzama uz viļņiem, kuri tuvojās mūsu krastam. Sākumā mēs nezinājām, kas tas ir, taču smaka runāja pati par sevi. Godīgi sakot, smaka bija tik drausmīga, ka mums nācās aizbēgt; Daži stāsta, ka gadījumā, ja uz to trāpītu uguns tad visa apkārtne aizdegtos, bet iedzīvotāji nosmaktu no dūmiem; Es redzēju kā daudzi zaķi un putni gulēja miruši Annetes (salas) krastos; Tie bija šausmīgi laiki. Ļoti bieži likās, ka pilnīgi viss smird pēc naftas. Jebkuri nospiedumi uz logiem izskatījās pēc ziliem traipiem; Pat tagad, pēc 18 mēnešiem, mēs dažreiz jūtam to šausmīgo smaku.” Dotā liecība ļauj uzskatīt, ka kaite videi tomēr bija liela.

Atgriežoties pie pašas tēmas. Beigu beigās glābšanas ekipāžas atrada vēl dažus mirušus cilvēkus. Lielāko daļu no viņiem nebija iespējams atpazīt, taču tiek uzskatīts, ka loci tā arī nesanāca atrast. Neskatoties uz traģēdiju, tāda rīcība tika pamanīta. ASV valdība nolēma apbalvot angļu glābējus par lielo drosmi un 3 cilvēku izglābšanu. Tādēļ pēc dažiem mēnešiem glābējiem izsniedza zelta medaļas (nav precizēts kādas), kuras iedeva pats Teodors Rūzvelts.

Daudziem no jums visdrīzāk interesē abu dzīvo ekipāžas locekļu tālākā vēsture. Godīgi sakot, tā ir samērā paredzama. Pēc izveseļošanās, mehāniķis ar kapteini atgriezās savā valstī. Vēlāk viņi abi (bet pa vienam) apciemoja uzņēmuma ofisu, kur sastādīja atskaiti par notikušo. Mehāniķis šim mērķim izmantoja rezerves ieeju, lai izvairītos no nevēlamām intervijām. Neskatoties uz to, abi vēlāk turpināja strādāt jūra.

Šī traģēdija uzņēmumam Coastwise Shipping izmaksāja samērā dārgi. Viņi pazaudēja 150000 dēļ nogrimušā kuģa un 75000$ dēļ kravas. Kā vēlāk izrādījās, kuģis nemaz nebija apdrošināts, taču krava bija, ko uzņēmums arī izmantoja. Kopumā šis notikums kļuva tiem par mācību, dēļ kā viņi pamainīja savas prioritātes uz tvaikoņiem, kuri, kā izrādījās, bija ļoti izdevīgi. Visa šī traģēdija norādīja uz to, ka buru kuģi ir sasnieguši savu limitu, kas nozīmēja tikai vienu - buru kuģu ērai pienāk gals.