Lielā Lisabonas zemestrīce. Katastrofa, kas deva spēcīgu triecienu Portugālei1

Tie, kas vēl spēja kustēties, bēga no galvaspilsētas, cik ātri vien spēja. Visu Svēto dienas misei baznīcās un kapelās deg tūkstošiem svecīšu. Pret vakaru pilsētnieki ievēroja, ka pār Lisabonas drupām atspīd sārta blāzma – bija sācies milzu ugunsgrēks. Milzu uguns kā vētra plosījās piecas dienas, atņemot cerības glābt ievainotos un atgūt kaut daļu vērtslietu un īpašumu. Pilsētā plosījās pa pusei jukušu cilvēku grupas, aizdedzinot neskartās ēkas – it kā aiz skaudības par to, ka citiem veicies.

Precīzs katastrofā bojā gājušo skaits nav zināms, vērtējumi stipri atšķiras. Tomēr tas nav mazāks par 60 tūkstošiem, taču iespējams, pārsniedz pat 200 tūkstošus. Lisabonā vien bojā gāja aptuveni 30–90 tūkstoši cilvēku. Pilsētā gāja bojā Ticiāna, Rubensa, Koredžo gleznas, Atlantijas okeāna un Dienvidamerikas izpētes arhīvi. Bojā iet aptuveni 85% apbūves. Katastrofa deva spēcīgu triecienu Portugālei kā globālai lielvarai.

Starp izdzīvojušajiem bija Portugāles premjers de Melo. Šī amatpersona teica slavenos vārdus: «Ko tagad? Apbedīsim mirušos un parūpēsimies par dzīvajiem.» Premjers haosa pārņemtajā pilsētā centās organizēt liesmu dzēšanu un pēc iespējas ātru mirušo apbedīšanu. Ātri tika nolīgti arhitekti, kam bija jāplāno jauna Portugāles galvaspilsēta vecās vietā. Tika veidoti īpaši ēku modeļi, ap kuriem, imitējot zemestrīci, soļoja karaspēka vienības. Jaunajā Lisabonā būvēja ēkas, kuru konstrukcijā ņemta vērā seismiskā drošība. Jau pēc gada pilsēta bija atbrīvota no drupām.

De Melo valstī organizēja vērtīgu aptauju, kuras mērķis bija noskaidrot postījumus un apzināt parādības raksturu: cik ilga bijusi zemestrīce, kad un cik stipri bijuši nākamie triecieni, kā uzvedās dzīvnieki, kas notika ar akām un avotiem... Šīs plašās aptaujas dati lieliski noder arī mūsdienās.

Neizpratne Eiropā

Katastrofa šokēja Eiropu – šķietami tik stabilā zeme pēkšņi izrādījās nodevīgi bīstama. Apjukums valdīja arī garīdzniecības aprindās – nelaime piemeklējusi dievbijīgo Portugāli tieši reliģisko svētku laikā, sagraujot ar dievlūdzējiem pilnas baznīcas. Baznīcas reakcija bija pārspīlēta – Portugālē pēc katastrofas pakāra cilvēkus, kas izrādīja kaut niecīgāko necieņu reliģijai. Grēcīgākām Eiropas daļām visgudri pareģi solīja daudz briesmīgākas katastrofas, viešot cilvēkos paniku. Vēl 18.gadsimta sākumā filozofiem šķita, ka izdevies atrast cilvēka, dabas un Dieva harmoniju – protams, uzskatot cilvēku par Dieva nozīmētu dabas pārvaldnieku. Notikumi Lisabonā šo uzskatu iedragāja.

1759.gadā Voltērs uzraksta satīrisku noveli «Kandids», kurā naivam varonim kāds viltīgs garīdznieks jebkura labsirdīga cilvēka visšausmīgāko bojāeju prot izskaidrot ar Dieva dusmām. Eiropas inteliģence šai brīdī sāka smieties par baznīcu – pirmo reizi kristīgās baznīcas vēsturē. Baznīcas uzspiestajam pasaules uzskatam aizvien vairāk cauri lauzās modernais, zinātniskais pasaules uzskats, un Lisabonas katastrofai bija sava loma Apgaismības laikmeta sākumposmā. ...

Nav pilnībā izskaidrots, kādi procesi izraisīja šo katastrofu. Visdrīzāk vainojama lūzuma zona Atlantijas okeānā dienvidrietumos no Portugāles. Tomēr vairāki zinātnieki pēdējā laikā norāda uz to, ka Gibraltāra šaurumā un Kadisas līcī sāk veidoties jauna subdukcijas zona. Āfrikas kontinents šeit sāk slīdēt zem Eiropas – pašlaik ar ātrumu četri milimetri gadā.

Speciālistus pārsteidz tas, ka ārkārtīgi spēcīga zemestrīce notikusi Lisabonā – tektoniskās plātnes centrālajā daļā. Parasti zemi kārtīgi drebina plātnes malā – centru sasniedz tikai vājākas svārstības. Acīmredzot drošas garantijas pret šādām kataklizmām uz Zemes nav.

Ģeologiem nav šaubu, ka līdzīga stipruma zemestrīce reģionā atkārtosies, taču uz to, visticamāk, vēl jāgaida gadsimtiem ilgi. Pagaidām spriegums Gibraltāra šaurumā un Kadisas līcī krājas kā lēni uzvilkta loka stiegra.