Krievu - čukču karš.16

Šī "zelta" dēļ 17.gadsimtā daudzi devās uz ziemeļu "Eldorado", neskatoties uz sūro klimatu, lielajiem attālumiem ( tagad attālumi ir lieli, bet agrāk to visu attālumu gāja kājām vai zirgiem), polārajām naktīm un vietējo cilšu agresiju. Vietējās ciltis  dzīvoja akmens laikmeta līmenī, pat nepazina dzelzi. Tāpēc satiekoties ar metāla zobeniem, bruņām un krama šautenēm, vietējie cieta lielus zaudējumus. Tāpēc ciltis parasti izvēlējās maksāt "nodevas "  valstij. Maskava apmaiņā piedāvāja aizsardzību pret citām ciltīm. Ziemeļu tautas regulāri karoja, tāpēc tas bija diezgan izdevīgs nosacījums.

Tieši tā zem Maskavas tupeles nonāca vairākas ciltis, piemēram - korjaki, jukogīri, kuri cieta no čukču regulāriem uzbrukumiem. Tajā laikā no visām ziemeļu tautām čukči bija paši agresīvākie.

Čukču nosaukums nozīmē " briežu bagātnieki". Bija trīs veidu čukči:

1) klejotāji - viņi audzēja briežus un klejoja kopā ar tiem.

2) "sēdošie" - tie dzīvoja jūras krastos. Ķēra zivis un medīja savvaļas briežus.

3) "ejošie"čukči.  To bija vismazāk. Šie, pat nezināja, ka briežus var pieradināt, un var izmantot suņu pajūgus. "Ejošie" čukči nodarbojās ar briežu medībām.

Pētera I laikā kopumā dzīvoja ne vairāk kā 10 000 čukču un vēl, aptuveni 1000 dzīvoja pie upes Kolimas. Tos sauca par "upes" čukčiem. Šie tad arī bija tie, par kuriem sākumā rakstīju. Parasti kazaki piekopa tādu taktiku: Lai kāda cilts godīgi maksātu nodevas, kazaki ņēma gūstekņus - dažus cilts pārstāvjus dzīvot pie sevis. Ciltis baidoties, ka gūstekņus nogalinās, cītīgi maksāja. Bet ar čukčiem tāda taktika nestrādāja. Turklāt čukčiem nebija izteikta barveža.  Viņu vadoņi bija vienkārši autoritāra ģimene katrā viņu bariņā.

Čukču bruņojums. Ādas bruņas, kuras izgatavotas no biezām jūras lauvu ādām. Tadas bruņas, kas sastāvēja no daudzām ādas plāksnēm, klāja visu ķermeni no kakla līdz ceļgaliem. Vēl bija kaula bruņas, kuras tika taisītas no brieža raga, plātņvaļa vai roņa ilkņu plāksnēm. Papildus bruņām, parasti izmantoja arī koka vairogu, kurš bija pārklāts ar ādu. Tas bija piesiets pie muguras, nevis pie rokas, kā mēs pazīstam. Vairogs bija pāri visai mugurai un stiepās līdz pat galvai, nereti vēl bija pat "spārni" lai aizsargātu rokas. No kaula plāksnēm bija ceļu un elkoņu sargi, uz galvas - konusveida kaula ķiveres. Galvenais ierocis bija šķēps ar akmens vai kaula galu. Izmantoja arī alebardu - pusotru metru garš miets, kurā taisnā leņķī tika ievietoti valzirgu ilkņi. Šaušanai izmantoja arī lokus un lingu ( akmeņu mešanas ierīci). Katram karavīram bija arī nazis, kurš bija izgatavots no plātņvaļu kaula.

Ļoti skarba dzīve Tālajos Ziemeļos, nepieciešamība visu laiku pārvietoties un medīt, padarīja čukču par dzimušu karavīru. Kā stāstīja tā laika liecinieki, čukči bija ļoti izturīgi un varēja visu dienu skriet pakaļ briežu baram. Arī brīvajā laikā čukči rīkoja militārās mācības.

Čukču kultūra un psiholoģija bija balstīta uz pastāvīgiem kariņiem ar apkārtējām tautām. Katrs vīrietis dzīvoja lai būtu karavīrs un uzvarētājs. Čukčiem pat bija militārie noteikumi kā rīkoties karā. Pirms kara bija speciāli rituāli, kuros ziedoja suņus, briežus vai pat cilvēkus. Tāpat kā indiāņi, arī čukči taisīja tetovējumus. Uz rokām un kājām bija tetovējumi par katru nogalināto.