Krievu - čukču karš.16

Krieviem nepatika čukču folklora, tāpēc nākošajā dienā, kad atkal čukču cilšu vecākie atpeldēja upes vidū, pie krieviem, kazaki visus nogalināja.

Tagad daudzi vēsturnieki uzskata, ka tāda veida dziesmas bija rituāla rakstura dziesmas, bez slēptiem nodomiem.

Čukči pazaudējot visus līderus, apjuka un atkāpās bez cīņas. Bet tad atkal atsāka uzbrukumus. Uzbruka kaimiņu ciltīm, nelielām  krievu un kazaku vienībām, zaga briežus, utt.

1942.gada februārī Krievijas senāts izdeva rīkojumu: " Čukčus vajag iznīcināt. Gūstekņus deportēt uz Jakutiju".

Atkal par galveno kaulu vīriņu  iznīcinātāju ievēlēja Pavlucku.

Pavluckis gatavojās divus gadus. 1744 gadā viņa armija no 40 karavīriem, 367 kazakiem, 170 korjakiem un 67 jukagīriem devās uzbrukumā. Lai apgādātu viņus ar pārtiku, tika mobilizēti arī 5000 brieži. Pat bija viens lielgabals.

Mēnesi viņi virzījās pa tundru, līdz savāca gūstā dažus čukčus. No tiem viņi uzzināja, kur atrodas toijons Tentons. Tam uzbruka un nogalināja 106 čukčus. Pats toijons mira kaujā, bet viņa sieva tika līdz nāvei nomocīta. Kā Pavluckis rakstīja savā atskaitē " ar uguni nopratinot..."

Tad armija virzījās tālāk. Pa ceļam sagrāva vēl vairākas mazas nometnes. Čukči centās būvēt akmens cietokšņus, bet tie bija pārāk vāji pret ugunsieročiem.

Viņi klīda pa tundru un meklēja čukču galvenos spēkus, bet bezjēdzīgi. Tad viņi nogriezās lai tiktu atpakaļ uz Anadiras fortu, jo pārtikas krājumi sāka beigties. Pa ceļam viņi sūtīja mazas nodaļas medībās. Viņi bija apēduši jau gandrīz visus briežus, daudzus no noguruma un bada nesa uz nestuvēm.

Bet čukči viņiem sekoja. Pat nosita dažus kazakus, kuri devās ķert zivis.

Tikai tā paša gada ( 1744) 22.septembrī Pavluckis atgriezās Anadiras bāzē. Pa 8 mēnešiem viņi nogāja 3000 km, bet rezultātu nebija nekādu. Nebija ne ādu, ne gūstekņu, ne briežu, ne atrasti galvenie čukču spēki.

Bija nolēmuši nākošajā gadā atkal doties jaunā karā, bet pa ziemu apēda visus pārtikas krājumus ( 500 cilvēki + cietokšņa pastāvīgais garnizons  ēd diezgan daudz).

Tāpēc nākošo vasaru visi nodarbojās ar pārtikas gatavošanu.

Vēl pēc gada atkārtojās līdzīgs scenārijs. Bezjēdzīga klimšana pa tundru. Čukči izvairījās karot ar tādu lielu pārspēku.

1747.gada 12.martā pie upes Mainas ( čukču valodā "liela upe") salīdzinoši tuvu no Anadiras cietokšņa paliela čukču grupa uzbruka korjakiem, savāca gūstā 8 cilvēkus un 7 pieradinātus briežus.

Tajā pašā dienā par to uzzināja Pavluckis. Viņš sapsihojās un aizskrēja ķert čukčus. Savāca visus atrodamos pajūgus, kuri pietika tikai 97 krieviem un 35 korjakiem. Pārējie 202 karavīri gāja kājām, tāpēc atpalika.

14.marta rītā ( nākošajā dienā) viņi satika čukčus. Izrādījās, ka tur bija vesala armija - 600  karavīri, kaulu bruņās.

Pavluckis pavēlēja sākt uzbrukumu, bet radās domstarpības. Daudzi iebilda, sakot, ka prātīgāk būtu pagaidīt atpalikušos divsimts karavīrus, bet daudzi uzskatīja, ka vajag uzbrukt, kamēr čukči nav atkāpušies un izklīduši pa tundru.

Bet nostrādāja psiholoģiskais apstāklis - krieviem apnika vairākus gadus bezjēgā klimt pa tundru.

Pavlucka ļaudis devās pa sopku augšā, uzbrukumā. Čukči bija augstāk. Krievi un kazaki izšāva pirmo zalvi. Pat izmantoja vienīgo lielgabalu. Bet čukči jau zināja kas ir ugunsieroči, un nogūlās. Otro zalpi krievi nepaspēja. Čukči metās no kalna lejā... sākās cīņa. Krieviem bija labāks bruņojums, metāla zobeni, bet čukču bija daudz reizes vairāk.

Kaujas karstumā nogalināja arī komandieri - Pavlucki. Uz viņu šāva ar bultām, bet bruņu dēļ, Pavlucki tikai ievainoja. Tad bars čukču uzleca viņam virsū, nogāza un ar kaula pīķiem sadūra kaklu.